Pareizā atbilde uz vakardienas rēbusu – tie tiešām bija nedēļas dienu nosaukumi, nejauši mašīntulkoti no franču valodas nosacītā angļu valodā. Tā ieraksta autore nebija pamanījusi, ka viņas pārlūkprogramma visus citvalodu tekstus automātiski mašīntulko. Atšifrējums:
* read – lu (saīsinājums no "lundi", pirmdiena, bet "lu" ir arī viena no darbības vārda "lasīt" formām, piem., "j'ai lu" – esmu lasījis),
* my – ma (saīsinājums no "mardi", otrdiena, bet "ma" ir viena no vietniekvārda "es" formām, piem., "ma mère" – mana mammma),
* we – me (saīsinājums no "mercredi", trešdiena, sazin kāpēc šo saīsinājumu "me" mašīntulkotājs bija pareizi iztulkojis angļu valodā ),
* I – je (saīsinājums no "jeudi", ceturtdiena, bet "je" franču valodā ir vietniekvārds "es").

Neskaitot tos, kuri jau palūrēja konkrētajā ekspatu forumā, lai apskatītos pareizo atbildi, pirmo pareizo atbildi iesniedza restart. Ar to arī apsveicu un balvā piedāvāju virtuālu Homēra virtuli (virtuāli):

( ... tālāk ... )

Tā kā vienas konkrētas otrās pareizās atbildes nebija, tad visiem pārējiem piešķiru otrās vietas balvu, lūk, TikTok video ar kaķiem (ne maniem).

Erudīcijas uzdevums no vietējā ekspatu foruma:
( ... tālāk ... )

Tiem, kam nepatīk bildītes skatīties, tas ir ekrānšāviņš no vietējā ekspatu foruma, kur kāds cilvēks jautā:

"Hello expats. Probably a silly question but I'm registering for a language course at CFLH and I cannot figure out the meaning of the words I circled in red in the middle column. somehow that's supposed to be the days. Can anyone kindly tell me what it means? Thank you."

Atšifrējamais rēbuss: read, my, we, I

Par pirmās pareizās atbildes komentāru balvā Homēra virtuālis (digitāls). Otrās vietas komentāram – smieklīgs kaķu video. Komentāri skrīnoti.

Upd. nākamā rīta 07:23 CET. Viena pareizā atbilde jau ira. Bet uz jautājumu "kas ir vienu rindu augstāk?", varu atbildēt, ka tāda paša veida saturs kā rēbusa rindā.

Punkts a) – kādu dienu vai divas es domāju, ka Ciba ir atliekusies (serveris ko ir darījis? ir atliecies), jo man no Chrome nevērās vaļā. Tā bija jau kādu nedēļu vai sazin kad atpakaļ, kad man izdevās salauzt savu vēl īsti nenostabilizējušos paradumu [tomēr] cibot. Šis apstāklis un tas, ka ChatGPT piesolīja man piekļuvi, ja es pārdošu dvēseli velnam (uzstādīšu Edge par noklusējuma pārlūku un ko tik vēl ne), ir rosinājis cibot man no Edge. Šur tur jau tāpat to izmantoju (darbā sazin kāpēc PDF veras ar to vaļā, lai gan ir arī visādi Acrobat, bet darbā noklusējuma programmas mainīt "nav manos darba pienākumos", haha).

Punkts b) – kas ir tās dziesmas (Ohrwürm/earworm), kas jums ir spējīgas nelūgtos brīžos sākt bez kāda jēdzīga pamata skanēt ausīs? Man viena tāda jau gadiem, ja ne gadu desmitiem, ir frāze "We want Freddy for our leader, Freddy is a man of class" no Madness dziesmas "Drip Fed Fred". Frāze vienkārši... (neartikulētas skaņas un nekrietni žesti), šopēcpusdien uzradās, kad biju atvēris balkona durvis, lai izlaistu ārā kaķi, kuram tur ir Darīšanas, un kad bija palicis auksti kājām un biju devies uzvilkt zeķes. Kā... nu kā šādai situācijai var būt jel kāds sakars ar to dziesmu?!

Punkts ba) – dīvainā galva ir to dziesmu saglabājusi ar kaut kādām nepareizām notīm. (Vai arī viņi dzied šķībi.) Aaaargh.
/insert image of "old man yells at cloud"

Punkts c) – varētu šo nopublicēt, bet Edge sazin kāpēc neļauj man pārbaudīt pareizrakstību / mainīt pareizrakstības valodu. (Beigās tomēr atļāva, bet nu atsevišķi varētu paklaigāt par to, ka korporācijas acīmredzami ne pārāk iespringst uz lietotājiem, kuri internetu varētu patērēt un saturu ģenerēt vairāk kā vienā valodā.)

Bija plāns vīkendā gan pastrādāt virsstundas, gan piestrādāt pie dzīvokļa uzturēšanas, gan atpūsties. Ko es no tā izdarīju? Protams, aizgāju staigāt pa mežu. Tikai svētdienas rītā attapos, ka par manu mežonīgo vēlmi strādāt liecina tas, ka darba dators no piektdienas pēcpusdienas nebija izņemts no auto bagāžnieka. Bet nu svētdien tomēr godīgi dažas stundas pasēdēju, komentējot un ķimerējot savu tulkojumu, bet, kad tas piegriezās, pievērsos dažiem (izņēmuma-kārtā) papīra darbiem. Relatīvi produktīvs vīkends, bet nu galva arī bija/ir jāatpūtina.

Viens no nākamās nedēļas darbiem: dabūt kaķi pie ārsta (man ir nelāgas priekšnojautas, vispār neko neēd).

Gandrīz saistīti ar iepriekšējo punktu: kaut kā kārtējo reizi saskatu sevī un savās darbībās to, kā savu dzīvi risina mani vecāki. Es gan joprojām nesaprotu, kā tieši tādas rīcības iemācās, bet iemācās. To esmu atšifrējis jau tiktāl, ka nu jau mēs ar māsu esam sākuši analizēt vecāku rīcību no tādas apvērstās perspektīvas, ka padomājām, kā mēs paši rīkotos, lai tad saprastu vecāku motīvus un lēmumu pieņemšanas ķēdītes.

Izveidots: 2003-02-04 14:47:16

Tātad pirms 20 gadiem kāds jaunietis saklikšķinājās internetu tiktāl, ka izdomāja piereģistrēties jaunajā aizraujošajā medijā, kas ļāva rakstīt dienasgrāmatu (weblog, saīsināti – blog). Toreiz bija kaut kāds cits domēns, ne klab.lv, vai ne? Neatceros.

Nu, lai kā arī būtu bijis, 20 minūtes vēlāk tapa pirmais ieraksts (burtiski tik daudz, cik ietilpst viena ieraksta virsraksta rindiņā) un, kā saka, pārējais ir vēsture.

Apsveicu jūs un mūs, un pats sevi.

Grūti atrast laiku skriešanai. Vieglāk ir garajos vakaros (kad ir garo gaišo vakaru sezona). Agrāk mēdzu iet skriet pusdienlaikā, bet tad sāku skaitīt minūtes, piem., ir jau baigi forši aizbraukt līdz mežam (tuvākā stāvvieta pie meža mazliet vairāk kā 10 minūtes ar auto, kas gan nav īpaši ekoloģiski), bet neskaitot pašu skriešanu (vidēji 45 min darbadienās), vēl jau ir iesildīšanās, pārģērbšanās (atvainojiet, piedodiet, mājās strādājot, mēdzu neiet dušā pēc skriešanas), beigās tāpat salasās kāda pusotra stunda. Tā jau mums darbā neviens uz pirkstiem neskatās, bet nu darbs ir jāizdara un šādos darba periodos, kad darba ir vairāk kā saprašanas, katra minūte ir svarīga. Nu, un tajās dienās, kad esmu birojā (3 no 5 dienām nedēļā), es neesmu gatavs doties skriet – manai pašapziņai vēl mazliet pietrūkst, lai droši šiverētu apkārt sporta tērpā pa biroja gaiteņiem. (Tā jau es varētu gan.) Birojā jau gan arī tas, ka tur ļoti ērti ir skriešanas vietā iet paēst silto ēdienu. Eh, vēl neesmu izlēmis, vai ar šādu tūļāšanos un neizlēmību es būšu gatavs šogad saņemties pirmajam pilnajam maratonam – viens mums te maija beigās.

Šobrīd gan man nav tāda cieši laba stāsta, ko pastāstīt, tāpēc vienkārši aizpildīšu laiku (9 minūtes). Vienubrīd man bija doma (atkal) paspēlēties ar ChatGPT un mēģināt viņam iebarot manu [Cibas] rakstīšanas stilu un pierunāt, lai uztapina ierakstu manā stilā, bet pienāca vakars un atkal jau ir sajūta, ka labāk būtu iet gulēt (ja vien atkal neuzradīsies kāds pusaudzis ar lūgumu palīdzēt, piemēram, ar latviešu valodas mājasdarbiem; parasti tas notiek ne ātrāk par 23...). Vispār šovakar galvā skan Dziesmusvētku repertuārs – ja pirms nedēļas mēģinājumā kaut kā neizdevās iesildīt balsi un viss skanēja briesmīgi (es pagaidām runāju tikai par sevi), tad šodien skanēja tīri labi, man arī patīk tās dziesmas, ko šodien dziedājām (Jāņuvakars un Jāņu dziesma, Ciānas bērni, Sit kociņu un kaut kas vēl šodien tur bija). Ar nepacietību gaidu, kad varēsim kāpt uz skatuves – īstenībā mēģinājumus un burziņu gaidu vairāk kā noslēguma koncertu (jo pēc tā viss būs atkal beidzies). Klausos gan, ka diezgan liela iespēja, ka 11. tramvajs nebūs gatavs vālēt pāri Brasas tiltam – kā, nez, visi pārvietosies...? Nu, labi, tad jau redzēs.

Vispār gaidu arī marta vidu, kad beidzot tas monstrozais darbs būs piebeigts. Man jau gan patīk intensīva darba periodi, bet ilgstoši to nevar izturēt. Atvaļinājumu arī gaidu un jau sāku plānot.

Runājot ar vecākiem, klausos, ka vairāk par manām gaidām mans tēvs ir burtiski sācis skaitīt dienas līdz pensionēšanās dienai. Arī neatceros, kad viņš par kaut ko būtu tik [vokāli] gaidījis. Prieks par viņa pozitīvo noskaņu.

Viens no šejienes dzīves aspektiem, kuru bija grūti aptvert (nepretendēju, ka tagad būtu pilnībā to aptvēris, bet ir uzlabojumi) – to, ka pilsētvide ir telpiska ne tikai divās dimensijās, bet (vismaz?) trijās. Pirmkārt, dažādi līmeņi – ja pārvietojos pa “augšpilsētu”, apmēram uztveru ielu tīklu un orientējos, bet lejā pie upes, ņemot vērā tās līkumus un to, ka savienojumi ar augšpilsētu ir relatīvi maz (stāvo klinšu dēļ), tik pēc ilgiem orientēšanās centieniem (piem., skaidrīšanu* šurp-turp gar upi) pamazām esmu apguvis, kas un kur ir kas. Otrkārt, vēl arī viņi šeit ir pamanījušies apgūt pazemi. Metro gluži viņiem te nav, pārāk maz iedzīvotāju, bet stāvvietu problēmu viņi te risina ar masīvām daudzstāvu garāžām (centrā), kas ir pilnībā pazemē. Šķiet, nevienai no tām neesmu aizbraucis līdz zemākajiem stāviem, bet parasti norādes uz kādiem -4 .. -5 stāviem ira. Plus vēl ar tādām attāli novietotām iebrauktuvēm. Nesen runāju ar dažiem “vietējiem”, kuri te jau daudz gadu dzīvo un kuri arī šo nebija nemaz apguvuši (un nebija atraduši, kā tur iekļūt). Centrā ir viens tāds laukums, kur agrākos laikos bija autobusu drūzma, tagad tas joprojām ir sab.trans. mezgls, bet uz tā ir patīkama paskata celtnes, pazemē -1 pārtikas veikals un tālāk -2 un vēl kādus 3-4 stāvus zemāk – autostāvvietas.

* Nu, ok, pārrakstījos, bet smieklīgi sanāca, gribēju rakstīt “skraidīšanu”.

Tādu gandrīz kafijas galda grāmatu par tēmu “Histoires de cartes” ar apakšvirsrakstu (vai lielo virsrakstu) "Map Stories" (vispār grāmata franču valodā, lai gan uz vāka daudz lielākiem burtiem ir virsraksts angļu valodā, dīvaini, bet nu katram savs). Bet ļoti simpātiska grāmata, atmodināju sevī paslēpto ģeogrāfu (kurš tā arī līdz ģeogrāfijas studijām netika).

Ja vārdnīcu plaukti mani joprojām uzrunā, tad no kaut kādiem laikiem, kad naudas vispār nebija, iegājies paradums pacilāt veikalā vārdnīcas un nolikt atpakaļ. Jo īsti jau nevajag, visas vārdnīcas pamatā ir elektroniskas. Bet joprojām patīk un savu vārdnīcu kolekciju arī atvilku uz šejieni (un arī turpinu papildināt).

Bet tas mans tūlītējais lēmums... tai pašā mirklī, kā ieraudzīju "karšu stāstus" ([vēstures] stāstus kartēs), tā uzreiz sākās pārdomas, ka varbūt man to vārdnīcu arī tik ļoti nevajag. Vārdnīcas pirkšanas vietā gan metos tirdīt pārdevēju, lai iesaka kādu literatūru vieglajā valodā (grāmatu vieglajā [franču] valodā par Arsēnu Lupēnu jau dabūju, bet vēl neesmu pieķēries), tad nu dabūju arī kādu citu grāmateli ar 13 stāstiem – nevienu autoru gan neatpazinu, bet tagad esmu apmierināts ar sevi, atliek tikai lasīt.

Pieturzīmju Piebilde: piedodiet, pārmērīgi pārpildīju pasāžu pavisam pilnu pieturzīmēm.

Tai rajonā, kur mums notiek kora mēģinājums, šodien bija kaut kāds... sazin kas. Nezināmu iemeslu dēļ visas stāvvietas pilnas, vietu nav. Kāds jau kora čatā brīdināja, ka jābrauc meklēt citu stāvvietu, bet nu, kā nu kurais to uztvēra. Es aizbraucu, vietu tiešām nav, braucu uz citurieni un gāju uz mēģinājumu ar kājām (no citurienes). Grūti izstāstīt deviņās minūtēs, bet tas tāds dzīvojamais rajons, kur nav caurbraukšanas ielu. 15 min pēc mēģinājuma sākuma ienāk kāda koriste ar ziņu, ka ārā policija liekot sodus* – trešdaļa kora metas ārā pārparkoties. Vēl 15 min vēlāk aiz mums paveras durvis, un tajās parādās 3 policisti, kuri sāk stāstīt, kas nu tagad būs (evakuatoru ieskaitot). Tā arī nesapratām, kas bija iemesls, kāpēc tur viss pēkšņi bija pilns ar mašīnām, un policija ieradās, jo laikam jau tie bija kādi vietējie iedzīvotāji, kas ar situāciju bija neapmierināti. Es tik varētu iedomāties, ka tur varētu būt bijis kāds pasākums, bet turpat blakus ir liels iepirkšanās centrs ar milzīgu pazemes autostāvvietu vismaz trīs stāvos zem zemes (šķiet, neesmu nekad braucis zemāk par -3). Tur augstākajos stāvos reizēm trūkst vietas, bet vienmēr kaut ko var atrast zemāk. Varbūt viņi braukuši uz netālu esošo ekspo centru – kas nez varētu būt bijusi meses tēma, lai būtu sapulcināts tik liels daudzums ar tādiem, kas negrib maksāt par iepirkšanās centra stāvvietu (bet tur tāpat 3 h bez maksas). Vārdsakot, mistika.

* Piezīme Pēcāk (P.P.): sodus par parkošanos ārpus marķētām stāvvietām – tajā dzīvojamā rajonā pie iebraukšanas ir zīme, ka parkoties atļauts tikai marķētās stāvvietās. Laikam ir bijis precedents.

Naida deviņminūte. Nē, nu labi, kāds tur naids. Ļoti negribas par slikto domāt, tāpat jau galvā grozās. Tā bija tikai vienkārša kultūratsauce uz “1984”.

Nu re, deviņās minūtēs ietilpst arī pārdomu brīži (vai to vispār vajag rakstīt un ko tieši es taisījos rakstīt). Sagurums.

Iespējams, man kā tajā klasiskajā salīdzinājumā – ja tev rokās ir āmurs, tad visur tu saskati naglas – pēdējā laikā lasu šādu tādu akadēmisko literatūru par garīgo veselību un, protams, neviļus sevi pētu. Pēdējās nedēļās bieži gadās, ka nevaru atsaukt atmiņā, ar kuru cilvēku esmu par ko runājis – atceros aptuveno sarunas tēmu, bet nekādi neatceros cilvēku. Tas man liek domāt, ka varbūt kādi par atmiņas funkcionēšanu atbildīgi neironi mani pieviļ. (Neesmu drošs, vai runa ir par neironiem, neatsaucieties uz mani šai sakarā.) Bet joma interesanta.

Varbūt es komunicēju ar pārāk daudz cilvēkiem? Nevar būt. Komunicēju pārāk pavirši? Klausos pārāk neuzmanīgi? Neatceros cilvēku vārdus?

Upd.: nejauša, ne manis taisīta situācijas ilustrācija video formātā.

9 minūtes... c'est parti*. Izdomāju jaunu taktiku cibošanas atsākšanai – iepriekš biju izdomājis kaut kādu atrunu, ka cibošana aizņem daudz laika (jo man vajag tekstu pārrakstīt un labot un īsus štruntus (parasti) nepatīk publicēt). Bet tad es izdomāju, ka cibas 20 gadu jubilejai par godu vajadzētu saņemties, plus tomēr man šķiet, ka šis medijs tomēr ir aizņēmis svarīgu vietu manā dzīvē, un kaut ko kaut kā vajag pierakstīt.

Nesen Ikejā redzēju ķīniešu smilšu pulksteņus, un aizdomājos, ka vajadzētu tos ieviest – apgriez pulksteni un tad dari savu darāmo, kamēr laiks iztek. Nobremzēju un nenopirku, bet ideja galvā palika.

Šovakar, kad pēc produktīva vīkenda, bet emocionāla vakara uznāca atkal pārdomas, ka "vajag kaut ko iecibot, bet negribas tērēt laiku", izdomāju, ka īstenošu to ideju ar cibu. Smilšu pulksteņa nav, bet telefonā iestaigāta taciņa ar pāris klikšķiem uzlikt 9 minūšu taimeri (tik ilgi rītos vāru auzu pārslu putru). Vārdsakot, uzliku sev 9 minūšu ierobežojumu šim ierakstam (rakstīšanai).

* franču izsauciens, kad sāc kaut ko darīt, piemēram, sāc rakstīt kontroldasrbu**, pārbaudes darbu, semestra beigu pārbaudījumu.... ko, nez, tas man atgādina?... Ak, jā, rīt jābūt darbā 8:15 uz franču valodas pārbaudes darbu! Merde ! C'est fini. <= te bija 9 minūtes iztecējušas, bet sk. nākamo piezīmi par un ap.
** steigā pieļauta drukas kļūda, ko pēc 9 minūšu iztecēšanas pārlasot pamanīju, bet [ko] nolēmu paturēt sev par biedinājumu un par mācību, ka laika ierobežojums nenozīmē, ka drīkst darīt pavirši. Šis būs būt mācība, ka jāieplāno arī pārlasīšanas (un pārbaudīšanas un labošanas) laiks. Šo zemsvītras piezīmi atļāvu sev ārpus atļautā laika, jo tā ir nepieciešama papildu informācija ieraksta lasāmībai. Trīsreiz ļauju minēt, kurš autors riskēja (un dzēra šampanieti) un nepārbaudīja svešvārdu pareizrakstību un lietošanas autentiskumu.

bozenas ieraksts par naksnīgo suņu staigātāju tērpiem atgādināja vecos labos laikus Tartu, kur biju iefiltrējies kādā studentu korporācijas ballītē, kur gājām pirtī (puspagrabā, gandrīz vecpilsētā) un bija radusies nepārvarama vēlme iegūt skaidru naudu, lai norēķinātos par patērētajiem korporeļu alus krājumiem. Tā nu manā uzdzīves karjerā ierakstāms arī pārgājiens pa naksnīgu vecpilsētu, kā vienīgo apģērba gabalu izmantojam dvieli ap vidukli, bet vienīgo aksesuāru – bankas karti rokās (nu, un ar papildu ēriku žūksni atpakaļceļā). Eh, tie bija laiki.

Poll #21363 mājasdarbi
Open to: All, results viewable to: All

Kā jūs tiekat galā ar bērnu attālināto mācīšanos

Atsaucoties uz iepriekš rakstīto, šodien apmainījos ar daudziem pieklājīgiem e-pastiem ar inbokšiem, esmu atkal kļuvis par apmaksātu lietotāju (jipī!). Mans kautrīgais un uzvedinošais jautājums par komentāriem diemžēl vēl nav atradis dzirdīgas ausis (bū!).

Bet labā ziņa ir tā, ka Inbokss mūs nav pametis, par to mēs varam pacelt glāzes otroreiz! (jipī!)

Upd.: ā, un man nācās manu peijpala maksājumu novirzīt inbokša+ pastkastes iegādei. Tagad domāju, ko tādu varētu sastrādāt ar savu jauno spīdīgo inbokša pastkasti. Varbūt kāds grib saņemt e-pastu no manis?

Upd. nr. 2: izrādās, mēs varam pacelt glāzes arī trešoreiz – arī par salabotajiem komentāriem e-pastā (jipī!).

“Heisā, nu mēs padzīvosim zaļi!” teica Emīls, pāris mirkļus, pirms viņu nogrāba aiz auss un pielika pie darba (nu, vai vismaz kaut ko aizrādīja) Kathultas kalps, kura tēla vārdu neatceros, bet iemiesoja viņu (talantīgais) aktieris Plēpis. Man gan šai dienai strādāšanas pietiek, gan jau vēl paspēšu pastrādāt, bet gan jau vēl šai vīkendā man uzsēdīsies kāds dīdītājs uz pleca, kurš piespiedīs pastrādāt.

Bet tagad esmu atkal atvēris frendlisti, atvēris vīnu, atvēris logu ar skatu uz melnu tumsu un jūru un vienu mirgojošu bākas gaismīnas punktiņu. Graužu gardumus un tūlīt sākšu skrollēt frendlisti un komentēt pie veciem ierakstiem. Vārdsakot, esmu atkal atnācis papļāpāt, “komentējiet manu ablomiņu”.

* Man patīk piefiksēt kādus ikdienišķus latviešu valodas vārdus, kur sadrūzmējušies lērums ar līdzskaņiem, kas latvietim parastajam ir tik viegli izrunājami, bet kādam, kuram tā nav pirmā valoda, varētu būt ritīgs šķērslis. Nesen iedomājos, kā apmaiņas studentiem noteikti vārds “augstskola” ar saviem nieka 5 līdzskaņiem pēc kārtas droši vien izskatās biedējoši.

Sēdu, sēdu, klausos, kā blakus jaunāka paaudze pa telefonu hibrīdsakariem pļāpā ar draudzeni, it kā vajadzētu pastrādāt, bet iekšē sēd nemiers, laikam jāaizskrien līdz veikalam pēc viena pussaldā. Vārdsakot, gribēju uzdot jautājumu ēterā (sk. subj.), bet domāju, ka es pats jau esmu uz to atbildējis. Vārdsakot, es tūlīt būšu atpakaļ, bet jūs tikmērt sagatavojiet jautājumus, apmēram 2-3 teikumus. Iesniegt brīvā formā. Jums ir 20 minūtes laika, līdz es sākšu atbildēt uz pirmajiem no tiem, un es pat nelikšu zem atslēgas. Aiziet!

Gribas papļāpāt, pastāstīšu mazliet, kā man iet. Vispār vajadzētu pastrādāt, bet stipri miegains noskaņojums. (45 min cītīgi pastrādā.) Ok, tā, vēlme strādāt atkal pārgāja.

Parunāsim par skriešanu. Kas šodien par gadu? 2019? Pirms pieciem gadiem mani ar sūdainu koku nevarētu piedabūt uz skriešanu, ok, varbūt pārspīlēju, sūdains koks būtu bijis labs motivators – ar velo labprāt (daudz un dikti), bet skriet kaut kur? Pasarg' dies'!

Tagad... nav jau gluži tā, ka viss būtu mainījies kā diena pret nakti, viss notiek pamazām un ar dažiem atkritieniem (piem., tagad janvārī pa ledu skriet galīgi nebija nebija vēlēšanās, vienkārši potītes sāka sāpēt no tās slidenās slodzes, vairākas nedēļas vispār neskrēju), tomēr tagad pavisam cita lieta. Esmu atklājis pašsaprotamo, ka tas ir lēts un gandrīz vienmēr pieejams veids, kā uzturēt sevi formā, un vienmēr ir vieta izaugsmei, ātrāk, tālāk, ilgāk. Pēdējos 3 gadus skrēju Rīgas maratonā 10K distanci, bet bez īpaša progresa, vienmēr ap 1h, toties pieradinājos pie šī... dzīvesveida, ja tā to varētu nosaukt.

Šogad esmu pieteicies diviem pusmaratoniem, pusi Rīgā un pusi Kauņā, un joprojām esmu pārdomās, cik ilgā laikā būtu reāli sagatavoties līdz pilnam maratonam, droši vien būtu prātīgi ieplānot gada laikā uz nākamo Rīgas maratonu. Bet pirms pāris dienām gāju skriet vakarā un kaut kas šķita nojucis gan ar telefona GPS (un viedaproce vispār noplīsusi un remontā), gan ar iekšējo personīgo kilometru izjūtu, tā rezultātā gāju skriet 9 km un tā vietā noskrēju gandrīz 15 km, savukārt tempa ziņā visu laiku šķita, ka Endomondo (ik pēc minūtes) ziņo par dīvainiem un neticamiem tempiem, pašam visu laiku sajūta, ka kustos pārāk lēni, un tik spiedu tempu, līdz galā izrādījās, ka gandrīz par 5 minūtēm esmu uzlabojis savu 10K personīgo rekordu. Droši vien palīdz tas, ka vairs tiešām nav sniega un ledus. Nu, motivācijas uzturēšanai un kopējai fiziskajai labsajūtai tas noteikti palīdz.

Kad izlasīju LSM ziņu par skuku, vēru vaļā cibu, pilna frendliste... Kā kaut kur komentāros lasīju, cibiņiem tagad noderētu grupas apskāviens, kaut virtuāls.

Zem viena ieraksta radās ideja par klātienes tikšanos arī tādiem, kas līdz šim varbūt tik virtuāli viens otru pazīstam. Ienāca prātā, ka varētu arī svētdienas pēcpusdienā (pirms es dodos uz Ventspili) iedzert kafiju mūsdienu literatūrā apspēlētā vietā - autoostas kafejnīcā (ja nemaldos, JRT "Latviešu mīlestībā" bija fragments, kur darbība notika tajā/tādā), un tādējādi simboliski pieminēt skuku. Varbūt vēl kāds cibiņš būtu gatavs pievienoties? Jebkurā gadījumā es tur būšu (Rīgas autoostas otrais stāvs, rīt sākot no plkst. 14-iem).

Sabakstīju kalendāru nākamajam pusgadam, izskatās raibāks par dzeņa pakaļu. Kā es to visu paspēšu? Drošības pēc sāku skatīties seriālu par studentu dzīvi, “Fresh Meat”, tiktāl uzmundrinoši.

Iešu pačurāt atkal tīrīt sniegu no ielas.