Pēdējā laikā kaut kāds nemiers, lai gan pavisam pēdējā laikā ir mazliet labāka sajūta nekā, teiksim, pirms dažām nedēļām, kad bija reāli drūmi iekšā. Tagad kaut kā lietas virzās uz priekšu, pats kaut ko čubinos un ģenerēju idejas, un apkārtējie apstākļi arī attīstās. Zinu, ka šitik abstraktas piezīmes nelasās, bet man to vajadzēja pierakstīt.

Patērēju sūri grūti pelnīto naudiņu, pasūtīju kaut kādus random štruntus no amazones. Telefona lādētāja vadu striķa paskatā, telefonam arī vāciņus no ādas / statīvu video vērošanai, un un un, kaut kādu lasāmvielu sevis izglītošanai. Pamazām čubinos ar saviem pasaules iekarošanas plāniem, lai nebūtu visu laiku pašam jāfrīlanso, lai gan tagad beidzot, ar visu savu pieredzi, beidzot sāk nākt kaut kādi augļi un sāk rasties sajūta, ka, šitā turpinot, varētu arī nostabilizēt dzīvi. Kas uzreiz arī uzlabo iekšējo mikroklimatu vienpersoniskajā “uzņēmumā”, bet pamazām jau briest arī domas, kā šo kolektīvu paplašināt.

Ziņas no autodroma. Mans šoseju kuģis ir beidzot sasniedzis nirvānu. Maija beigās bija pirmie zvani, kad pirmo reizi tehniskā apskate to izbrāķēja, sak', pārāk neekoloģisks tas dzelzs rumaks, un vispār – nomainiet to priekšējo stiklu beidzot, es jau pirms gada jums teicu, ka nevar braukt ar tādu mega plaisu vadītāja redzes laukā (es jau biju pieradis, bet nu), kaut ko tur vēl par rūsēšanu piemetināja, bet nu tad jūnijā es paciemojos pie meistara, kurš tur pabakstījās-pabakstījās, beigās pateica verdiktu, ka to atgāzu izmešu problēmu pa lēto nevarēs atrisināt un principā ar to arī šis jautājums tika izsmelts. Vienkārši vairs neatmaksājas remontēt, un man tagad ir skaidrs pamatojums, ka beidzot ir laiks no tā auto atbrīvoties. Vēl gan viņš te stāv pagalmā un aizsedz sauli zālājam zem tā. Darīšanas vaina.

Tā nu tagad intensīvāk pārvietošos ar velo, par ko jau pašam arī prieks. Klusībā plānoju, ka vajadzētu augustā izveikt atkal kādu garāku izbraucienu ar velo uz nedēļu vai divām, esmu diezgan stingri apņēmies neplānot maršrutu, bet braukt, kur acis rāda, un pat apsveru domu, ka varētu brauciena sākumpunktu randomizēt, teiksim, aizbraucot uz Rīgas centrālo dzelzceļa staciju un tad sēsties pirmajā reisā un braukt līdz gala stacijai, lai kurā virzienā un lai cik tālu tas ar būtu (ja vien tur nevajag kādu speciālu atļauju/vīzu. Nesen man gan kaut kāds ceļotājs iebakstīja [man] pārsteidzošu informāciju, ka Baltkrievijā kaut kādā (pierobežas?) dabas parkā varot iebraukt bez vīzas. Tas varētu būt incanti!

( Maaaazliet NSFW )

Šodien kaut kāds slinks un pikts garastāvoklis, varbūt bik apaukstējies pa vakardienas dārza ballīti (ā, un šorīt brokastīs apriju vienas aizdomīgas kūkas pārpalikumus – labāk nebūtu ēdis, vēders mazliet protestēja, jau vakar tak tās ogas neizskatījās labas, bet nu neko (iet gūglēt “vai pelējums ir kaitīgs”) (bērniem to kūku nedevām, tā bija aizķērusies ledusskapī no iepriekšākas ballītes).

Meita gan šodien gribēja kaut kur ciemos, bet kur nu vairs, vesela nedēļa jau bijusi ciemošanās un viesošanās pilna. Tad nu tādi pikti un nosaluši braucām uz Baronielas bērnu rotaļlaukumu (11 km vienā virzienā un sanāk braukt gandrīz tikai un vienīgi pa izdaudzināto Rīgas velo infrastruktūru) – pie sevis jau priecājos, ka audzinu vēl vienu velobraucēju, lai būtu kompānija tālajiem nākotnes velobraucieniem.

Bet tagad skatīšos oriģinālos “Ghostbusters”, man nez kāpēc ir aizdomas, ka neesmu tos iepriekš redzējis, lai gan tik daudz kas par tiem redzēts/dzirdēts. Līdzīgi man ir ar Montiju Paitonu, piemēram, filmu par svētā grāla meklējumiem esmu tikai fragmentāri (un daudzkārtēji) skatījies, bet nez kāpēc ne reizi no A līdz Z. Lūgums nemest ar tomātiem un vecām olām.

Acīmredzot es no bērna ballītes esmu atgriezies ar četriem telefona lādētājiem. Četriem.

Divi no tiem ir derīgi manam tagadējam telefonam, viens... ir paredzēts Nokia (lai miers tās pīšļiem) un pēdējoreiz izmantots mazās portatīvās tumbiņas lādēšanai, bet ceturtais... ceturtais ir vienkārši vads. Gan jau arī Nokijas, bet citādi vienkārši vads.

Bet kā es esmu pamanījies savākt tos visus četrus vienuviet? Eh.

Bet bērnu ballīte bija diezgan lieliska, bērns ir diezgan laimīgs.

Man kā tēvam sirdi silda tas, ka man izdevās viņai uzdāvināt ko tādu, kas viņai ļoti patīk, un tas pat nebija kas tāds, par ko mēs būtu runājuši vai viņa būtu pieminējusi.

Tālāk var nelasīt.

No citas operas, pagājušajā naktī man bija sapnis, kur man bija par vienu bērnu vairāk, un Positivus festivālā es pazaudēju jaunāko. To meklēdams, es sev pārmetu, ka nebiju pietiekami noraizējies par to — pamodos noraudājies, turpat sapnī biju saticis kādu no saviem reālās dzīves draugiem, kuram pašam ir divi bērni, viens no tiem ir mans krustbērns, bet es neesmu pildījis savus krusttēva pienākumus. Un es zinu, ko zemapziņa domā par to Positivus pazaudēto bērnu, kurš gan sapnī atradās. Šī rindkopa bez konteksta nemeiko sensu, es saprotu, bet man vajadzēja pierakstīt.

Ilgi biju neizpratnē, kāpēc nekādi radikāli pasākumi nepalīdz atbrīvot vietu uz Dropbox. Šodien sapratu (arī_cirslītis!), ka taču tālajā 2014. gadā esmu kaut kādus darba arhīvus nobēdzinājis interneta dzīlēs un atzīmējis, lai tos arhīva folderus nesinhronizē. (Lokāli neparādās.) Tad nu tagad taisu rokādes, stumdu failus un lejuplādēju '13. un '14. gada arhīvu gigabaitus, esot kaut kādi 20 tūkstoši failu un failiņu.

Man ir tāds pats vārds un uzvārds kā manam tēvam. Pagājušajā gadsimtā, kad dzīvoju pie vecākiem un mājās bija tikai stacionārais tālrunis (1 gab.), tad diezgan bieži bija ņemtne ar vārdiem, it sevišķi manos pusaudža gados. Zvanīja telefons un tad, ja jautāja pēc [mana vārda], tad – ja vien runātājs nebija tūlītēji atpazīstams pēc balss vai pats nebija priekšāstādījies – tad notika identifikācijas process ar uzvedinošiem jautājumiem: jaunāko vai vecāko?

Nāca jauni laiki, visiem pamazām ieviesās mobilie tālruņi ar numura noteicējiem un pats nedzīvoju pie vecākiem, līdz ar to šāda veida neērtības kļuva diezgan retas un diezgan tolerējamas. Reizēm kaut kādi pasta sūtījumi vēl rada neskaidrības, bet nu tas tā.

( ... tālāk ... )

Vispārējai dzīves kvalitātes (lasi: garastāvokļa) uzlabošanai esmu sev ieviesis Community rewatch pa vakariem. (Ja pieraksti mani neviļ, tad iepriekšējā piegājienā tiku līdz ceturtās sezonas sākumam, bet tas man neliedz sākt atkal no sākuma, reizēm tāpat daru ar iesāktām un nepabeigtām grāmatām.)

Vārdsakot, vakar skatījos kārtējo sēriju, tiku līdz kārtējam Troy & Abed segmentam (man vispār tie ļoti piedur), līdz vienā brīdī smējos tā, ka meita pārsteigti aizrādīja, ka neesot dzirdējusi mani tā smejamies. (Gan jau ir dzirdējusi, tikai acīmredzot sen tā nav bijis.)

Lūk, konkrētais fragments.

Vispār jāsāk pierakstīt kaut kādu rezumējumu par pēdējiem pāris gadiem, jāmēģina saprast, kā es esmu nonācis tur, kur esmu (un kurp doties tālāk).

Sestdienas vakarā bija jāizbrauc līkums pa Rīgu, pirms braukšanas runāju ar tēvu, viņš tā labi piekodināja braukt mierīgi, jo slidens – bet vai es klausīšu tēva padomiem? Nu nē, braucu kā parasti.

Mārupes pusē vienuviet jātaisa labais pagrieziens, tāds samērā plašs krustojums, kur jāgriežas nost no galvenā ceļa, un turpat uz izgriešanos gaida divas mašīnas. Es griežos iekšā kā parasti un līkuma vidū jūtu, ka mašīna aiziet pa pieskari, vienkārši slīd tieši sānos otrajai mašīnai.... Ar skaļu fuuuuuck pareizi nostrādāja intuitīvā reakcija un iztaisnoju stūri, un pēdējā brīdī priekšējie riteņi atguva saķeri un ar pāris centimetru rezervi apbraucu to stāvošo mašīnu un iebraucu pretējā joslā, vēl kreisā sāna spogulītī noskatījos uz tās mašīnas bamperi. Ja tur būtu gaidījusi vēl trešā mašīna, tad būtu bez variantiem vai nu vienā vai otrā, vai abās, un pats būtu bijis 100% vainīgs.

Smieklīgi, ka meita kaut ko stāstīja man tai laikā (šķiet, par kaut kādu filmu) un īpaši nelikās traucēta, turpināja stāstījumu it kā nekas nebūtu bijis.

Sestdien noskatījos "Nameja gredzenu". Trāpījās pabūt provincē uz suņu izstādi un ar brīvo laiku tieši uz seansa sākumu, likās grēks neizmantot iespēju.

Man patika un tā, ka palicis atmiņā. Protams, tā ir tāda skaista pasaka mazliet uz "Troņu spēļu" pusi, bet ne tai sliktākajā nozīmē. Vizuālais izpildījums man patika, leģendas ideja arī. Vārdsakot, tāda izklaidējoša leģenda, brīžiem gan tāda... pārspīlēta, bet ok. 8/10

Nesen, haha, nesen, septembrī, aprunājos ar vairākiem cilvēkiem no tiem pašiem laikiem, kad reģistrējos cibā. Daži no viņiem absolūti nav mainījušies, daži no viņiem nosirmojuši. Kur tas laiks skrien...

Kaut kāds psiholoģijas žurnāls ieteica vakaros veikt pierakstus, lai labāk iemigtu. Tas esot secināts pētījumā. Tad nu tagad klabinu taustiņus. Vēl gan vajadzētu filmu paskatīties.

Šodien izmēģinājām meitai citu klavierskolotāju. Līdzšinējais ir jauns puisis, mūziķis, kam mēģinājumu telpas ir tādā savdabīgā vietā, baptistu baznīcas pagrabā iekārtotā mūzikas studijā. Studija pati par sevi ok, bet tādas pretrunīgas sajūtas pārņem, atstājot meitu tur baznīcas pagrabtelpā, bez logiem. Un vēl tādā ne pārāk ērtā laikā, darbadienas vidū, bet tas tā subjektīvi un sekundāri. No otras puses, pēc apmēram pieciem mēģinājumiem progress bija manāms un kopumā meitai tās klavierstundas patīk.

Tagad pamēģinājām citu skolotāju, arī tāda jauna meitene, kas citā skolā māca mūziku — resp., ar pedagoģiskāku bekgraundu un gatava nākt uz mājām un ērtākā laikā. Bet vismaz sākotnējais kontakts no malas / aiz durvīm izklausījās ne tik labs kā ar to jauno puisi/mūziķi. Vēlāk vakarpusē jautāju meitai, kā viņai likās – rādīja starptautisko žestu, kas angļu valodā interpretējams kā "so so".

Jāpadomā, kā pieņemt lēmumu.

Labvakar, cienījamie lasītāji un augsti godātie pārējie! Esmu atvēris cibu un vēlos pavēstīt, ka man iet relatīvi labi.

No līdzšinējā darba man visvairāk pietrūks kolēģi, ar kuriem var dzīt velnu, ražot neskaitāmus "skrienošos jokus", reizēm izlietot trīs skoča ruļļus kolēģa krēsla saskočošanai un nekautrēties no apgādes pasūtīt jaunus skoča krājumus vietā, reizēm iedzert alu, bet vienlaikus arī vienmēr labi padarīt darbu. Pietrūks arī lielas organizācijas relatīvā stabilitāte un tikpat relatīvā organizētība. Kas man nepietrūks – vāja iekšējā komunikācija (un man nav vienas pareizās atbildes), zemjostas joku pārbagātība (kas par daudz, tas par skādi), un iekšējās attiecībās pārmērīgā subjektivitāte un personīgā attieksme, kas ņem virsroku pār loģisku un racionālu rīcību. Nepietrūks arī apsolītās, bet neiespējamās izaugsmes iespējas.

Kopš iesniedzu atlūgumu, galvā tāda brīvības sajūta (jau divas nedēļas pagājušas kopš fakta), un uz darbu tagad piestaigāju ar gaisīgu pofigismu (bet joprojām turpinu bārties uz kolēģiem, kuri lažo darbos, kas mani vairs neskars).

Par nākamo darbu publiskā ēterā vēl nestāstīšu, bet gan jau uzzināsiet. Grasās būt ļoti aizraujoši. Pilsētu pagaidām nemainīšu, apkārt gan kustēšos vairāk, apsolu.

Par spīti tam, ka man sākas atvaļinājums, esam reāli nomotivējuši viens otru pirmdien ierasties darbā pusdeviņos — lai redzētu, kāda būs reakcija kolēģim, kurš atgriezīsies no sava atvaļinājuma, un pirms tā bija sūdzējies, ka viņam bija pārāk garlaicīga atgriešanās no iepriekšējā atvaļinājuma. Nu, tagad pacentāmies. Viņa darbagalda tehnika ir aizvākta, tā vietā viņa galds ir piekrāmēts ar plastmasas krūzītēm (apm., 50 gab.), kas ir saskavotas kopā un pielietas ar ūdeni. Gribas redzēt, kā to var reāli atrisināt un likvidēt, bet arī vērot cilvēcisko reakciju. (No otras puses, man jau ir viegls satraukums par to, kas notiks pie manas atgriešanās.) Bet, ja nopietnāk, šī ir bijusi viena no labākajām komandām, ar ko nācies kopā strādāt.

Vakar bijām uz Svalbard — alternatīvais cirkus, bez dzīvniekiem, toties ar ziemeļniecisku seksualitātes pieskaņu, akrobātiku modernas mūzikas pavadījumā (brīžiem biju pārdomās, vai esmu atnācis uz andergraunda mūziķu koncertu vai arī tomēr pieturēties pie sākotnējā uzstādījuma, ka tas ir cirkus). Lūk, neliels ieskats.

( ... tālāk ... )

Vispār man ļoti patika.

Līdz pirmā alus atvēršanai biju reāls rūgumpods, tagad mazliet atlaida.

Ir apmēram 5 stundas pagājušas, kopš man ir sācies atvaļinājums (neviļus gandrīz uzrakstīju "atlūgums"), un es šīs pirmās stundas esmu lietderīgi pavadījis, esot lielā mērā neapmierināts ar sevi, apkārt notiekošo. Pusmūža krīze? (Sveiciens drīzajai dzimšanas dienai.)

Anyway, esmu atnācis parunāties, iedzeram un papļāpājam? Man ir daudz neatdzesēta alus, varu uzcienāt.

Man atgādināja, ka es nerakstot cibā. Jā, taisnība, vainīgs. Bet bez cibas jau nekādi. Apsolu ieklabināt biežāk un kaut... kaut ko jēdzīgāku par ieklabināšanu par to, ka vajag ieklabināt. Muchas buchas!

---
* Lai nebūtu tā, ka vispār nebūtu jēgas postēt, aizpildīšu šo zemsvītras piezīmes laukumu ar kārtējo kripaču no igauņu kultūras. Igauņiem ir valodā iegājies tāds teiciens "ei saa me läbi Lätita", ko varētu tulkot kā "netiksim galā bez Latvijas" — ko, tā īpaši neiedziļinoties igauņu nacionālajās īpatnības, varētu tā pozitīvi un mīlīgi uztvert. Šī ieraksta vajadzībām pie tā [pozitīvisma] arī paliksim. :) Pats teiciens gan nāk, ja nemaldos, no dziesmas, lūk, links uz dziesmu, lūk, links uz lirikiem (igauņu valodā, protams). Visu dziesmu līdz niansēm neizprotu (no manis jau nekāds igaunis), bet nu trijos vārdos pirmais pantiņš ir par to, ka "Bez Latvijas netiksim galā / Un Krievija neizkrīt no prāta / Tāpat kā bez dvielīša / Mēs pirtī nekad neejam." nu un tā tālāk. Bet vispār man šis teiciens galvā aizķērās pēdējās dienās, kad atpakaļceļā no Igaunijas ziemeļiem vilcienā paķēru palasīšanai viņējo vietējo "lauku avīzi" (Aja Leht), un tur ar šiem ievadvārdiem, ka bez Latvijas galā netiksim, man acu priekšā trāpījās intervija ar viņu nākamo valsts prezidenta kandidāti Mailis Reps (iegaumējiet šo vārdu), kur intervijas ievads uzreiz blieza vaļā ar nepārprotamu mājienu uz viņas ģimenes situācijas līdzību ar pašreiz amatā vēl esošā T.H. Ilvesa ģimeni (atgādinu pīļu dīķa neseno preses pīli — igauņu zemes prezidents savas prezidēšanas laikā paguva visādos veidos nokļūt dzeltenajā presē, un beigu beigās izšķīrās no Evelīnas un apprecējās ar latvieti Ievu). Vārdsakot, arī šai prezidenta amata kandidātei otrā puse ir latvietis. (Kāpēc gan ne?) Bet vispār... ja jūs kaut ko lasāt no manis dāsni piešķirtajiem linkiem, tad iesaku kāda cita cibiņa FB šārēto rakstu no New Scientist, par to, vai ir alternatīva nacionālām valstīm.

Arlabunakti, mazo draudziņ.

Tele2 telemārketings pamanījās trāpīt ar piedāvājumu, kas izklausījās diezgan garšīgi. Tagad apsveru domu zvanīt savai iecienītajai korporācijai LMT un uzprasīties uz pretpiedāvājumu.

Hei, vai kāds no jums vai jūsu draugiem, paziņām neizīrē divistabu dzīvokli Āgenskalnā, Torņkalnā vai citur Pārdaugavā, vai tai tuvējā Pierīgā? Es un mana nelielā famīlija meklējam jaunas mājas. Būtiskākais ierobežojums — mums ir kaķis, kas, kā zināms, daudziem izīrētājiem īpaši nepatīk, bet mūsu kaķis ir kārtīgs un mierīgs kaķis. Plānotais budžets līdz kādiem 300 €/mēnesī.

Oh wow, 7 gadus pēc iepriekšējās versijas iznākšanas ir iznākusi jauna Semagic versija!

Ķeriet bulciņas, kamēr svaigas!*

* Viena no manām kliedētajām atmiņām no padomju laikiem ir tāda, ka maiznīcā pie manas skolas visvienkāršākās bulciņas maksāja 6 kapeikas. Es tolaik gāju 1. klasē un mums skolā bija pionieru vadītājs, kurš šobrīd ir kāda nopietna LV plašsaziņas līdzekļa galvenais redaktors un amatu apvienošanas kārtībā arī cibiņš, haha.

Nu jau ir tas brīdis, kad bez cibas vairs nekā. Tu saproti, ka arī pēc pieciem, desmit, divdesmit, piecdesmit gadiem (jā, ja tā padomā, man ir iespēja nodzīvot vēl vismaz piecdesmit gadu — ja vien nesataisīšu kādus sūdus) es varēšu skatīties atpakaļ un analizēt savu dzīvi tolaik, tajos agrīnajos jaunības gados, un atcerēties, kā es tolaik iepazinos ar cilvēkiem cibā, kā es pavadīju studiju gadus cibā, kā es gāju uz randiņiem, kā es gāju uz tusiņiem, kā es atkal iepazinos ar cilvēkiem, kā es to un kā es šito, kā es vienubrīd pat dzīvoju kopā ar veselu baru cibiņu (nu labi, labi, bet nu tā jau gandrīz arī ir – divi ir daudz, trīs ir bars), kā es atkal tā un šitā. Un tad jau pamazām aug nākamā paaudze. Nez, ko viņi par to domās?

Es paceļu glāzi par jums, mani dārgie cibiņi!

( ... tālāk ... )

Atvainojiet, ka es te tik reti parādos, man tāds intensīvs darbs...