Sestdienas vakarā bija jāizbrauc līkums pa Rīgu, pirms braukšanas runāju ar tēvu, viņš tā labi piekodināja braukt mierīgi, jo slidens – bet vai es klausīšu tēva padomiem? Nu nē, braucu kā parasti.

Mārupes pusē vienuviet jātaisa labais pagrieziens, tāds samērā plašs krustojums, kur jāgriežas nost no galvenā ceļa, un turpat uz izgriešanos gaida divas mašīnas. Es griežos iekšā kā parasti un līkuma vidū jūtu, ka mašīna aiziet pa pieskari, vienkārši slīd tieši sānos otrajai mašīnai.... Ar skaļu fuuuuuck pareizi nostrādāja intuitīvā reakcija un iztaisnoju stūri, un pēdējā brīdī priekšējie riteņi atguva saķeri un ar pāris centimetru rezervi apbraucu to stāvošo mašīnu un iebraucu pretējā joslā, vēl kreisā sāna spogulītī noskatījos uz tās mašīnas bamperi. Ja tur būtu gaidījusi vēl trešā mašīna, tad būtu bez variantiem vai nu vienā vai otrā, vai abās, un pats būtu bijis 100% vainīgs.

Smieklīgi, ka meita kaut ko stāstīja man tai laikā (šķiet, par kaut kādu filmu) un īpaši nelikās traucēta, turpināja stāstījumu it kā nekas nebūtu bijis.