Acīmredzot es no bērna ballītes esmu atgriezies ar četriem telefona lādētājiem. Četriem.

Divi no tiem ir derīgi manam tagadējam telefonam, viens... ir paredzēts Nokia (lai miers tās pīšļiem) un pēdējoreiz izmantots mazās portatīvās tumbiņas lādēšanai, bet ceturtais... ceturtais ir vienkārši vads. Gan jau arī Nokijas, bet citādi vienkārši vads.

Bet kā es esmu pamanījies savākt tos visus četrus vienuviet? Eh.

Bet bērnu ballīte bija diezgan lieliska, bērns ir diezgan laimīgs.

Man kā tēvam sirdi silda tas, ka man izdevās viņai uzdāvināt ko tādu, kas viņai ļoti patīk, un tas pat nebija kas tāds, par ko mēs būtu runājuši vai viņa būtu pieminējusi.

Tālāk var nelasīt.

No citas operas, pagājušajā naktī man bija sapnis, kur man bija par vienu bērnu vairāk, un Positivus festivālā es pazaudēju jaunāko. To meklēdams, es sev pārmetu, ka nebiju pietiekami noraizējies par to — pamodos noraudājies, turpat sapnī biju saticis kādu no saviem reālās dzīves draugiem, kuram pašam ir divi bērni, viens no tiem ir mans krustbērns, bet es neesmu pildījis savus krusttēva pienākumus. Un es zinu, ko zemapziņa domā par to Positivus pazaudēto bērnu, kurš gan sapnī atradās. Šī rindkopa bez konteksta nemeiko sensu, es saprotu, bet man vajadzēja pierakstīt.