Līdz pirmā alus atvēršanai biju reāls rūgumpods, tagad mazliet atlaida.

Ir apmēram 5 stundas pagājušas, kopš man ir sācies atvaļinājums (neviļus gandrīz uzrakstīju "atlūgums"), un es šīs pirmās stundas esmu lietderīgi pavadījis, esot lielā mērā neapmierināts ar sevi, apkārt notiekošo. Pusmūža krīze? (Sveiciens drīzajai dzimšanas dienai.)

Anyway, esmu atnācis parunāties, iedzeram un papļāpājam? Man ir daudz neatdzesēta alus, varu uzcienāt.

Man atgādināja, ka es nerakstot cibā. Jā, taisnība, vainīgs. Bet bez cibas jau nekādi. Apsolu ieklabināt biežāk un kaut... kaut ko jēdzīgāku par ieklabināšanu par to, ka vajag ieklabināt. Muchas buchas!

---
* Lai nebūtu tā, ka vispār nebūtu jēgas postēt, aizpildīšu šo zemsvītras piezīmes laukumu ar kārtējo kripaču no igauņu kultūras. Igauņiem ir valodā iegājies tāds teiciens "ei saa me läbi Lätita", ko varētu tulkot kā "netiksim galā bez Latvijas" — ko, tā īpaši neiedziļinoties igauņu nacionālajās īpatnības, varētu tā pozitīvi un mīlīgi uztvert. Šī ieraksta vajadzībām pie tā [pozitīvisma] arī paliksim. :) Pats teiciens gan nāk, ja nemaldos, no dziesmas, lūk, links uz dziesmu, lūk, links uz lirikiem (igauņu valodā, protams). Visu dziesmu līdz niansēm neizprotu (no manis jau nekāds igaunis), bet nu trijos vārdos pirmais pantiņš ir par to, ka "Bez Latvijas netiksim galā / Un Krievija neizkrīt no prāta / Tāpat kā bez dvielīša / Mēs pirtī nekad neejam." nu un tā tālāk. Bet vispār man šis teiciens galvā aizķērās pēdējās dienās, kad atpakaļceļā no Igaunijas ziemeļiem vilcienā paķēru palasīšanai viņējo vietējo "lauku avīzi" (Aja Leht), un tur ar šiem ievadvārdiem, ka bez Latvijas galā netiksim, man acu priekšā trāpījās intervija ar viņu nākamo valsts prezidenta kandidāti Mailis Reps (iegaumējiet šo vārdu), kur intervijas ievads uzreiz blieza vaļā ar nepārprotamu mājienu uz viņas ģimenes situācijas līdzību ar pašreiz amatā vēl esošā T.H. Ilvesa ģimeni (atgādinu pīļu dīķa neseno preses pīli — igauņu zemes prezidents savas prezidēšanas laikā paguva visādos veidos nokļūt dzeltenajā presē, un beigu beigās izšķīrās no Evelīnas un apprecējās ar latvieti Ievu). Vārdsakot, arī šai prezidenta amata kandidātei otrā puse ir latvietis. (Kāpēc gan ne?) Bet vispār... ja jūs kaut ko lasāt no manis dāsni piešķirtajiem linkiem, tad iesaku kāda cita cibiņa FB šārēto rakstu no New Scientist, par to, vai ir alternatīva nacionālām valstīm.

Arlabunakti, mazo draudziņ.

Tele2 telemārketings pamanījās trāpīt ar piedāvājumu, kas izklausījās diezgan garšīgi. Tagad apsveru domu zvanīt savai iecienītajai korporācijai LMT un uzprasīties uz pretpiedāvājumu.

Hei, vai kāds no jums vai jūsu draugiem, paziņām neizīrē divistabu dzīvokli Āgenskalnā, Torņkalnā vai citur Pārdaugavā, vai tai tuvējā Pierīgā? Es un mana nelielā famīlija meklējam jaunas mājas. Būtiskākais ierobežojums — mums ir kaķis, kas, kā zināms, daudziem izīrētājiem īpaši nepatīk, bet mūsu kaķis ir kārtīgs un mierīgs kaķis. Plānotais budžets līdz kādiem 300 €/mēnesī.

Oh wow, 7 gadus pēc iepriekšējās versijas iznākšanas ir iznākusi jauna Semagic versija!

Ķeriet bulciņas, kamēr svaigas!*

* Viena no manām kliedētajām atmiņām no padomju laikiem ir tāda, ka maiznīcā pie manas skolas visvienkāršākās bulciņas maksāja 6 kapeikas. Es tolaik gāju 1. klasē un mums skolā bija pionieru vadītājs, kurš šobrīd ir kāda nopietna LV plašsaziņas līdzekļa galvenais redaktors un amatu apvienošanas kārtībā arī cibiņš, haha.

Nu jau ir tas brīdis, kad bez cibas vairs nekā. Tu saproti, ka arī pēc pieciem, desmit, divdesmit, piecdesmit gadiem (jā, ja tā padomā, man ir iespēja nodzīvot vēl vismaz piecdesmit gadu — ja vien nesataisīšu kādus sūdus) es varēšu skatīties atpakaļ un analizēt savu dzīvi tolaik, tajos agrīnajos jaunības gados, un atcerēties, kā es tolaik iepazinos ar cilvēkiem cibā, kā es pavadīju studiju gadus cibā, kā es gāju uz randiņiem, kā es gāju uz tusiņiem, kā es atkal iepazinos ar cilvēkiem, kā es to un kā es šito, kā es vienubrīd pat dzīvoju kopā ar veselu baru cibiņu (nu labi, labi, bet nu tā jau gandrīz arī ir – divi ir daudz, trīs ir bars), kā es atkal tā un šitā. Un tad jau pamazām aug nākamā paaudze. Nez, ko viņi par to domās?

Es paceļu glāzi par jums, mani dārgie cibiņi!

( ... tālāk ... )

Atvainojiet, ka es te tik reti parādos, man tāds intensīvs darbs...

Nu ko, negaidījāt?!

Palūrēju savā cibā, izskatās, ka es neesmu neko rakstījis kopš pārvākšanās atpakaļ uz Rīgu. Pārbaudes laiks gandrīz izturēts.

Vārdsakot, tāda diena (subj.). Pa ilgiem laikiem tā ir arī pagadījusies tāda, ka sēžu pie datora (un nav jāstrādā vai kas cits jādara). Vispār gandrīz sāku saprast cilvēkus, kas nav sociālajos tīklos, sāku saprast cilvēkus, kas internetu tikpat kā nelieto. Kopš nomainīju darbu jūnijā/jūlijā, esmu pat pārsteigts, cik maz ir laika blēņu darīšanai; izrādās, ka salīdzinoši efektīvi organizētā globālā uzņēmumā nav laika gurķoties, sēdēt internetā (reditā, jūtūbē, cibā, feisbukā, jū neim it, in no particular order), īstenībā pat ir nogrieztas visas tādas blēņu lapas un īstenībā pat nav motivācijas "nedarīt neko". Akdievs, cik daudz laika tika izmests vējā iepriekšējo 5 gadu laikā, nedarot neko (resp., izdarot to darbu, kas prasīts, un tad arī to izdarot ar aizsietām acīm un kreisās kājas mazo pirkstiņu, resp., bez īpašas piepūles). Tas arī atspoguļojas apgrozījuma ciparos, kurus, protams, skaļi nedrīkstu saukt.

Dzīve ir arī apmetusi pāris kūleņus (kukerpallid) sāņus, pa kreisi un pa labi arī citās nozarēs, joprojām ir diezgan interesanti dzīvot šajā lielpilsētā, joprojām nav apnicis no rītiem ceļā pavadīt stundu desmit; nu labi, tas ir tad, ja iesaistītās personas vēlu ceļas un vēlu iziet no mājām, tad gan ceļš mājas-dārziņš-darbs prasa to pašu stundu vai stundu desmit, bet ir ok. Esmu iemanījies pa ceļam klausīties podkāstus (podraides), ir interesanti.

Es zinu, ka ir cilvēki, kas ir informēti par manu interesi Eiropas virzienā, paldies par apjautāšanos, process ir kustībā, bet man ir lielas šaubas, vai esmu izturējis igauņu valodas pārbaudījumu (perse, kurat! es centos!). Ha, bet šai sakarā un Latvijas sabiedrībā aktuālajā tikumības/Krievijas propagandas kontekstā bija smieklīgs ironisks piemērs. Vārdsakot, sēžu es viss tāds nopietns un koncentrējies, un igauņu valodas prasmju pārbaudījumā ar analītiskiem nolūkiem lasu kaut kādu rakstu par igauņu attieksmi pret eiro ieviešanu un dzīvi pēc tam, un tur tai rakstā sastopu uzjautrinošu necenzētu izteicienu "sõber sõpra p***e koorib" (tieši tā ar zvaigznītēm arī bija pierakstīts Europas dokumentā), un man tur prasa, kā es to izprotu, haha!

Es pēc tam vēl n nedēļas esmu par to domājis, esmu aprunājies ar darbā mītošajiem igauņu lingvistiem (kas runā latviski ar mīļi igaunisku akcentu), kas tapa tikpat aizdomājušies un vēlāk iesniedza man savas pārdomas. Vārdsakot, nav īsti skaidrs, ko tas teiciens nozīmē un kā tas ir domāts, bet burtiskā nozīme ir apmēram "draugs draugam dirsu plēš" (bļāviens, šis tulkojums labi iet kopā ar igaunisko, kā man tas agrāk neienāca prātā, laikam pārāk tikumīgs esmu).

Bet, ja nopietni, esmu ļoti nopietns šai tikumības sakarā. Esmu pilnībā pārliecināts, ka tā ir Krievijas propaganda, kas ir ļoti efektīvi iematerializējusies Latvijas sabiedrībā, un no tās vajag tikt vaļā. Nepārprotiet, lūdzu, es pēdējā gada laikā esmu ieguvis vairākus jaunus draugus, kam varētu piedēvēt krievvalodīgu audzināšanu, bet tie visi ir tik lieliski cilvēki... (Saprotu, ka rakstīts teksts vienmēr jāprecizē.) (Doma ir tāda, ka valoda, kurā Tu sarunājies, neko nenozīmē.)

Un vispār es jūtos tā, ka mani četri gadi Igaunijā ir bijuši kā četri mācību gadi (ja gribas, var nosaukt par dzīves skolu, dzīves universitāti), kur es esmu ļoti labi iepazinis, ko nozīmē integrācija, ko nozīmē dzīve kā minoritāšu kultūras pārstāvim. Man par to gribas stāstīt vairāk, biežāk, plašāk, parasti nesanāk klausītāji.

Šobrīd pietiks, internetā nepienākas vairāk rakstīt.

“Nav ko te pērlēm cūkas bārstīt,” norūca pzrk un sāka skaitīt “Oliņ boliņ džimpiņ rimpiņ kājiņ vējiņ bums! viens divi trīs – nu tu esi brīvs!” pie ledusskapja, kas piekrauts ar krutiem atvēsinātiem baltvīniem — jo nevarēja izdomāt citu atlases kritēriju.

Man jau liekas, ka būs jāievieš savs lēto vīnu plauktiņš, citādi prātā ir tik vien kā “Black Books” epizode “Grapes of Wrath” par dārgo vīna pagrabu un dialogiem tādiem kā:
- Old wine... is good wine.
- Yes. But... expensive wine is good wine also.
- Yes! But... the older the wine is... the gooder it is.
- Ah. But by the same token, the more expensive the wine, then the gooder it is also.

Bet vispār es te atpūšos. Jeij!

Nejauši biju aizgājis padziedāt baznīcā ar korķuviļķi žaketes iekškabatā.

/jāsāk rakstīt ikdienas piezīmes/

Aizvakar biju uz kori aizbraucis ar auto un noparkojies citā vietā (vēl paguvu padomāt, soļodams uz Uni. galveno ēku, cik forši tomēr esmu iekārtojies, ka ikdienā tā savā nodabā pāris reizes nedēļā sanāk soļot pa vecpilsētu), pēc kora devos mājup pa citu maršrutu* un nonācu krustojomā, kur Annuška eļļu jau bija izlējusi. Vārdsakot, pieripinos es pie galvenās ielas, lai brauktu ārā no vecpilsētas bruģa labirintiem, bet tur skats uz dzīvi ir apmēram šāds**: pa labi autobusa pietura, pa kreisi — gājēju pāreja, un tas viss vēl tādā lēzenā līkumā, kur mana bruģētā iela ir iekšmalā. Tad nu tai brīdī, kad piebraucu pie ielas malas, man garām pabrauc autobuss un piestāj pieturā. Man jāgriež pa labi, es palūru kārtīgi uz visām pusēm un ripinos autobusam apkārt. Kad esmu autobusam blakus, vēl uzmetu acis, vai kāds trakais nelec ārā uz ielas no autobusa priekšas, tad pēc acumirkļa skatos atkal uz ielu sev priekšā, un – ko es redzu – viens džigits man tieši priekšā brauc ārā no savas vārtrūmes tā, it kā iela būtu visa viņa rīcībā. Es lieku pa bremzēm un pa tauri, apmainījāmies igauniski mierīgiem žestiem un braucām katrs savās gaitās. Mācība? Padomāt, pirms vārtrūmē dari to. (Man jau pašam liekas, ka pats neko nepareizi tur nedarīju.)

* Ikdienas maršrutu izvēle man vienmēr ir niansēs apdomāts lēmums.
** Google Maps saite, ja nu kādam baigi gribas klikšķināties.

Bet es... bet man... Man arī jāpažēlojas, ka kaut kā nav sanācis pēdējā laikā rakstīt cibā, bet man iet labi, jūs man visi patīkat, ciba vispār ir pats labākais sociālais tīkls.

Darbs brīžiem dzen izmisumā un kokā, bet nu jau ir tā, ka ikdienas pašsajūtas apzīmējumiem esmu ieviesis apzīmējumu, ka gaisma tuneļa galā jau spīd, tad jau būs labi. Nezinu, ko darīt tālāk, kad šis darbs būs izbeidzies.

Sestdien dodamies 200 km izbraucienā uz Tallinu, ar riteņiem, vienā dienā. Tāds priecīgs satraukums.

Pirms dažām dienām vienurīt bija svarīgi precīzā laikā pamosties, tāpēc iepriekšējā vakarā pusaizmidzis klikšķinājos telefonā un savilku no internetiem visādus zvana signālus, kas likās tādi piemēroti modināšanai “nakts vidū” (7:15). Pamodos laicīgi, misija bija izpildīta, bet vēlāk tās dienas gaitā saņēmu telefona zvanu, kas, maigi izsakoties, gandrīz bērnu piebaidīja. Izrādās, biju tonakt puspamiegam [arī] par zvana signālu uzlicis kliedzošo aitu.

Tagad pāris dienas dzīvoju ar tādu zvana signālu, diezgan rēcīgi, es jums teikšu.

Atbraucu vakar mājās pēc mēneša Rīgā. Izmazgāju daļu drēbju, bet beidzās veļas pulveris, tagad esmu pārdomās, vai turpināt sēdēt netīrās drēbēs un gaidīt, kad izžūs izmazgātās, vai arī iet atkal uz veikalu (vienreiz jau tur biju — pēc pārtikas minimuma un kafijas gatavošanas pamatsastāvdaļām) pēc veļaspulvera pirms veikala darbalaika beigām.

Poll #20343 ko tarīt
Open to: All, results viewable to: All

Vēl ir varianti

* šobrīd esmu ticis līdz Nirvana unplugged ierakstiem

/kā es tā neiedomājos balsošanas variantiem pievienot tomēr to sasodīto iešanu uz veikalu?

Ciba ir atpakaļ, lai dzīvo ciba!

Profilaktiski (pirms nākamās reizes, kad ciba nogāžas) iesaku apdomāt iespēju kļūt par apmaksātu lietotāju, lai Inbokss jūt, ka lietotāji ir pateicīgi (es esmu). 8 eiro gadā nav nemaz tik daudz, ja tā padomā, cik daudz gada laikā iztērējam citām līdzīgām vajadzībām.

Šis vispār atsauca man atmiņā ieskatīties savā jūzerinfo, man tak cibai rīt jubileja, apaļi 12 gadi... (Ārprāts, cik ātri laiks iet.)

Rubrikā "kas ar mani noticis pirmo reizi" pastāstīšu, ka svētdien man pa Igaunijas ceļiem dzinās pakaļ ceļu policija.

Šitā vēl nebija bijis, Igaunijā noteikti tā bija pirmā reize, nekādi neatceros, kad un vai man policija būtu tā dzinusies pakaļ, kad vēl dzīvoju Latvijā.

Savā ziņā viņus saprotu — svētdienas pēcpusdienā braucām mājās no kora nometnes kaut kādos Ziemeļigaunijas laukos, numurzīmē nodevīgi skaidri redzams, ka neesmu vietējais (bet gan Tartu reģistrēts), pilna mašīna ar cilvēkiem un šis auto tā aizdomīgi lēni čunčina cauri viņējam miestam. (A ko man darīt, Waze skaidri brīdināja, ka tur ir policijas postenis.) Ilgi gan viņi domāja, kamēr izdomāja, ka mēs no tusiņa braucam (kā arī bija), bet tad nu metās mums pakaļ ar visām ugunīm, nodzina vēl malā kādu citu braucēju, kas šamos neinteresēja.

Paprasīja dokumentus un iepūst trubiņā, tomēr beigās novēlēja laimīgu ceļu un palaida brīvībā. Satraucoši gan.

Tas arī atgādināja, ka man šovasar būs jāiziet kāzuss un jāatrisina rēbuss ar termiņu notecējušās vadītāja apliecības maiņu, Latvijā nepienākas (vismaz ne legāli — kā citas valsts rezidentam).

Iepostēju iekš mana_diena.

Jaunais gads nav peļams laiks, lai atskatītos uz padarīto un kūrētu plānus nākamajam periodam. Parasti neko īpaši neapņemos, lai nebūtu sev jāsagādā vilšanās, bet šoreiz kaut kā prātā (pašas) nāk reālistiskas idejas un virzieni, pie kā vajadzētu strādāt. Tad nu iedzersim par idejām un to piepildīšanos!

Ā, vēl tāds jautājums jaunajiem un hipsterīgajiem (jei bogu, sajutos vecs, pat brālis ierēca par mani šajās brīvdienās, ka internetu brauzēju kā tāds onkulis, pa vienai lapai pārskatot blogu arhīvus, nevis lietojot Ctrl+F).

Vārdsakot, švāģeris uz Zsv uzdāvināja koka tauriņu (to tauriņu, kas iet komplektā ar glaunu uzvalku / smokingu, bāc arī par to vēl tagad jādomā, ar ko iet kopā tauriņu nēsāšana). Pirmajā brīdī padomāju, ka brangi pajokojuši, bet pēc tam dārgie radi (kuri, protams, ir jaunāki par mani un dzīvo strādā un atpūšas galvaspilsētā) visā nopietnībā skaidro man, ka tā tagad esot jaunākā mode.

Kā tur ir — ja/kad es iziešu sabiedrībā ar koka tauriņu, jūs a) par mani smietos, b) līdzjūtīgi noskatītos nopakaļ, c) apbrīnā un atzinībā elstu? (Haha.)

Bet nu, protams, taisos to notestēt darba ballē uz kolēģiem, kuri gan jau ir arī informējuši mani, ka hipsteri vairs nav modē (vai arī es kaut ko jau pamanījos pārprast). Ja nu baigi vaj'g, varu ziņot par rezultātiem.

P.S. Reāli vecs onkulis — pat aizmirsu, ka cibā tak ir pollu taisīšanas iespēja.
P.P.S. A polli vairāk nestrādā?

Atbraucām apakaļ no Latvijas, tad nu uzreiz aizfīrēju meitu pie auklītes un pats tagad sildu mūsmājas: krāsns kuras, elektriskie sildītāji rūc, termofors/грелка teorētiski bija paredzēts manu kāju sildīšanai, bet praktiski to ir okupējis kaķis (lai jau tiek), pats toties sildos ar kolu, kas ir atšķaidīta ar rumu. Ja nu uz beigām burtiņi sāk jukt, sitiet pa pirkstiem, lai zinu, kad jāpārtrauc muļķības rakstīt un jājiet gulēt.

Jau otro ziemu dzīvojam šajā mājā un pa visiem maniem pieauguša cilvēka dzīves gadiem (lasīt: kopš aizvācos no mājām līdz ar 12. klases beigšanu/studiju uzsākšanu) reāli tā man ir pirmā pieredze ar malkas apkuri. Es jums teikšu, visus sveikšu, nav nekāda izprieca, bet nu tagad pie otrās ziemas man jau ir amats rokā un vairs nav tik traki. Arī elektrības rēķini pagaidām turas normas robežās (kautski, kā būtu pareizi — turas vai tuŗas?). Lielos vilcienos es vēl domāju, kā būt tālāk (vecums nāk, apnicis katru (otro) gadu pārvākties), it kā šis miteklis būtu pieejams pirkšanai, bet ir vairāki "bet" — ziemās ir makani auksts, te būtu viss jāsiltina un jāvelk kaut kāda apkures sistēma (īsti neder esošais iekārtojums ar ķieģeļu krāsni un inverter/siltumsūkni/kondicionieri viesistabā un pārējās istabās "buj duj" tipa nekas īpašs), virtuve būtu jāpārbūvē, lai likvidētu pelējumu (pieņemot, ka tas palīdzētu). Nu un vēl sadzīviskie iemesli — iespējams, jāpārvācas kaut tā iemesla dēļ, lai meitai tiktu labāka skola (jaunākie dati liecina, ka šai pilsētā tomēr strikti skatās dzīvesvietu, un netālu esošā skola esot viduvēja, es taču esmu buržujs, nevar laist meitu viduvējā iestādē), vispēdīgi, kas gan nav mazsvarīgi, jāievieš lēmumpieņemšanas procesā sieviete, kas potenciāli uzliktu visam veto. :) Bet nu tas tā, liriska atkāpe.

Vispār gribēju taisīt gada kopsavilkumu (FB piedāvātais "viss ir zaibis" manām vajadzībām neder), bet noklājās darba dators, kuru pa šiem 4 gadiem jau biju pamanījies apdzīvot kā galveno/vienīgo savu datoru. Tagad velku visas savas bildītes no mākoņiem un tad jau būs arī ilustratīvais materiāls, bet tikmēr varētu mēģināt pierakstīt vārdiski. Citos gados labi palīdzēja cbas arhīvs, šogad neesmu bijis baisi aktīvs cibotājs, kaut kā uz laiku bija pierimusi cibošanas vēlme (bet nu tagad tak ir atjaunojusies!). Vārdsakot, jāvelk no citiem avotiem ārā info, kas tieši noticis šogad. Pagaidām to vēl tikai apdomāšu, tad varbūt apdrukāšu.

* No Spotify dziļumiem izvilku Underworld albumu Dubnobasswithmyheadman (Deluxe / 20th Anniversary Edition), labiņi atceros, ka šis albums man dikti gāja pie sirds aš pirms 10 gadiem, kad biju jaunāks gurķis un nesen kā iesācis cibošanu. [1] [2] [3] [4] [5] [6]

Pēdējā laikā tulkoju vienu maģistra darbu par uzņēmējdarbības iespējām e-vidē, un tad nu pamazām pats arī esmu iegājis režīmā visur saskatīt (vai "aizņemties", kā raksta konkrētais autors) biznesa idejas. Lūk, kādā prokrastinācijas brīdī redditā uzgāju ideju, ka katras universitātes teritorijā nepieciešams bārs ar nosaukumu "Bibliotēka".

(Tā nu gan ir viena uzņēmējdarbības forma, kuru grūti realizēt tiešsaistē, bet ponta pēc varētu tai maģistra darbā šo pievienot pie secinājumiem/ieteikumiem beigās. Innovative as fuck.)