Šodien izmēģinājām meitai citu klavierskolotāju. Līdzšinējais ir jauns puisis, mūziķis, kam mēģinājumu telpas ir tādā savdabīgā vietā, baptistu baznīcas pagrabā iekārtotā mūzikas studijā. Studija pati par sevi ok, bet tādas pretrunīgas sajūtas pārņem, atstājot meitu tur baznīcas pagrabtelpā, bez logiem. Un vēl tādā ne pārāk ērtā laikā, darbadienas vidū, bet tas tā subjektīvi un sekundāri. No otras puses, pēc apmēram pieciem mēģinājumiem progress bija manāms un kopumā meitai tās klavierstundas patīk.

Tagad pamēģinājām citu skolotāju, arī tāda jauna meitene, kas citā skolā māca mūziku — resp., ar pedagoģiskāku bekgraundu un gatava nākt uz mājām un ērtākā laikā. Bet vismaz sākotnējais kontakts no malas / aiz durvīm izklausījās ne tik labs kā ar to jauno puisi/mūziķi. Vēlāk vakarpusē jautāju meitai, kā viņai likās – rādīja starptautisko žestu, kas angļu valodā interpretējams kā "so so".

Jāpadomā, kā pieņemt lēmumu.