|
|
|
January 7th, 2025
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) porcupine | 07:46 am - Kādreiz varbūt būs
Sviesta Cibas muzejs, tad šī intervija noderēs: Intervija ar Andras Neiburgas dienasgrāmatu sastādītāju Ilmāru Šlāpinu.
Un tad otra būtiskā doma šajā intervijā (atkal atcerējos, kā Ilze Knoka veca, tizla skapja dēļ zaudēja Rakstniecības muzeja direktores amatu, nu labi, iespējams, viņa nebija jaukucīte saskarsmē ar padotajiem, bet, šķiet, būtu pret dažādu krāmu vākšanu, piemēram, tādu, kā Māra Čaklā trenažieris vai Ineses Zanderes ķivere):
- Memoriālo muzeju laiks ir neatgriezeniski pagājis. Tādi muzeji, kāds ir Veidenbaumam, Akurateram, Vācietim, es domāju, vairs netaps. Dažādu iemeslu dēļ. Mūsdienās rakstnieks dzīves laikā ir kādas piecpadsmit reizes pārcēlies. Kur tad viņam iekārtos to istabiņu?
- Mums zudīs iespēja redzēt viņa gultu un rakstāmgaldu?
- Jā, tās visiem vienādās IKEA gultiņas nav jēgas atstāt. Rādīsim nestrādājošo, noputējušo datoru? Baigi interesanti uz to skatīties! Bibliotēku gan varētu atstāt kā memoriālo grāmatplauktu. Mums jau ir šāds piemērs – Normunda Naumaņa grāmatplaukts aizceļoja uz Nacionālo bibliotēku. Nav un nebūs Naumaņa memoriālā dzīvokļa, bet tur viņa tahta un memoriālais grāmatplaukts paliks. Mūsdienu muzeju ideoloģija, kā tiek veidoti muzeji, ir mainījusies. Medicīnas muzejā ļoti spilgta bija Kaspara Vanaga akcija ar izstādītajām ārstu brillēm un pildspalvām kā bezjēdzīgu materiālu, kas stāv muzeja arhīvā un aizņem vietu (izstāde Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs, kuratori Kristīne Liniņa un Kaspars Vanags – U. A.). Viņš mēģināja sākt diskusiju, ka tas ir jāpārskata un mūsdienās ir jāstrādā citādi.
(Tikai piebildīšu, ka šo diskusiju mēģināja aizsākt tieši Knoka.)
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |