Es mīlu sviesta cibu, bet man vairs šeit galīgi negribas rakstīt. Ko man darīt?!
Mīnus piecpadsmit grādos pie jūras ar mazu, nerimstošu raselterjeru, piecgadīgu bērnu un gulbjiem lēni aizsalstošā ūdenī. Laimīgs smaids un miers garantēts.
Valsts svētki gurduma pilni, joprojām sēžu rītasvārkos un nevaru piespiest sevi saģērbties, kur nu vēl uz rimčiku aizvilkties pēc pārtikas.
Es gribu kaut kur eskeipoties. Visas šās dzīves praktiskās problēmas man ir par grūtu un sarežģītu.
Barselonā ir saule, palmas un mīkstas debesis, yey, betnū tie vīrieši gan kā tādi zvēri vai nu arī esmu pārāk daudz dzīvojusi Skandināvijā!
Barselona Barselona īpaši es neko neceru no tevis, bet sauli gan, lūdzu, lūdzu!
Es vēlētos kaut novembris būtu pūkas vieglumā, nu tāds kā jūlijs vai decembris.
Atnācu uz index cafe, lai parunātu skype, saruna atkrita, taču nevaru aizdoties prom viena jocīga iemesla dēļ - pretim sēž divi jauni cilvēki, kas mācās itāļu valodu. Meitene māca puisim, smuka meitene, koķetīga, uzvilkusi svārciņus, saņēmusi astīti, smejas, smaida, liecas puisim tuvāk pie katra vārda; puisis kluss, samulsis, jauks, ļoti nemanāmi pakļāvīgs un ik brīdi palūr manā virzienā, jo laikam jūtas neērti. Bet es prom neeju.
Šie agrie rīti, sasodīts. Pat matus neizmazgāju sev necienīgā manierē, jo vienkārši nebija spēka.
Brauciens uz Oslo noteikti bija fiziski nogurdinošs, iesplēšot arī pamatīgu robu naudas makā. Tiem, kas nav bijuši, labāk nezināt un pašiem to pārbaudīt. Taču citādi restarts vizuālajām maņām, noteikti kā svaiga brīze, kas diemžēl atkal liek paskatīties uz sevi un savu mītnes zemi no malas. No jauna iedot tai mīļuma sajūtu un vienlaikus smagu kritiku. Kā gribētos, lai mums būtu vairāk apzinātu un izkoptu prakšu, ar fokusu, nepiespiesti, bet par esošo un tagadējo. Sajusties kā profesionālim, papildinot un audzējot sevi tai virzienā, kas izvēlēts. Uz tā fona Marina Abramoviča, The Artist, kuras klātbūtni gribējās kaut vienreiz mūžā piedzīvot uz divu jauniešu fona, kuru galerija atgādināja pirti, šķita pavisam novecojusi. Modernisma diskursa nopietnībā atpalikusi. Liela Vilšanās. Arī jaunā muzeja prezentācija ar pievienoto vērtību - karalienes runu atklāšanā - šķita kā slikts joks. Karameļu toņos krāsotie krēsli zem karalienes svītas zilo žaketīšu dibeniem ironizēja uz vella paraušanu. Vienvārdsakot zārks mākslai. Bet visādi citādi spožā baltā gaisma, milzu perspektīvas un raupjais rudens gaiss lika justies kaut kā patīkami, kā mājās.
Sēžu Oslo gultā, dzīvoklī, kur auksti, miegs nāk kā melns mākonis, bet jāgaida, kamēr izžūst mati.
bāc, pēkšņi atcerējos, ko sapņoju aizvakar - par diviem tetovējumiem uz kakla. mana kakla. un patika. dikti. beidzot vajadzētu saņemties šai lietai tak.
Navigate: (Previous 20 Entries)