Uzdot cilvēkiem rakstīt tekstu par istabu ir tāds koks ar diviem galiem: no vienas puses, tur var mierīgi rakstīt, no otras, tur ir tādi vārdi kā "izstaba", "aizskari", "atvilkne" un "gūlta", un es reāli salecos ikreiz, kad tie tuvojas, pat ja ir uzrakstīti pareizi
Dekarts bija diezgan gudrs onkulis, bet viņš operēja ar to informāciju un priekšstatiem, kas nu tajā laikā viņam bija pieejami. Viena no viņa teorijām, piemēram, bija par to, ka dzīvnieki ir nejūtīgas mašīnas. Es tā vienkāršoju, protams. Pēc mūsdienu kritērijiem šī teorija būtu izsmiekls. Nešaubos ne mirkli, ka kaut kur joprojām eksistē margināli indivīdi, kas emocionāli ir iestrēguši 17. gadsimtā, bet es te vairāk par kolektīvo fonu, kur zeme nav visuma centrs, vakcīnas strādā, un cilvēka radītas klimata pārmaiņas nav mīts.
Nu lūk, mani drusku fascinē, bet ne labā nozīmē, pārliecība, ka pasaules mistērijas ir izgaisušas, un mēs racionāli varam nonākt pie vienas pareizās atbildes. Man jāsaka, ka mēs diezgan sūdīgi saprotam citas būtnes, mēs regulāri iegūstam faktus, kas lauž mūsu priekšstatus, un ik pa laikam iebakstam ar pirkstu kādā "faktā", lai saprastu, ka šis "fakts" tā īsti nemaz nav pierādīts pēc zinātniskās metodes kritērijiem. Šī augstprātība ir kaut kur spektrā starp smieklīgu un biedējošu, atkarībā no šīs pārliecības turētāja vara pozīcijām. Diezgan bieži mēs problēmām pieejam ar arhimēdisku vīziju, ka vajag iezīmēt problēmas rāmi, un tad bliezt. Es pat mazliet vairs nešaubos, ka ja kādam bro iedotu atdures punktu, viņš savāktu līdzekļus tai svirai, ar kuru mēģināt pacelt zemeslodi, un viņam būtu mazliet piedrāzt par sekām.
Es te tā iedomājos par kopienu veidošanās mehānismiem un veidošanas iemaņām. Kaut kur jau ir arī tās stiprās ģimenes, un es te nedomāju kuplu radinieku kopumu, kas tiekas divreiz gadā, bet caurmērā es tomēr redzu izirušas sociālās struktūras (social fabric). Diezgan daudz individuālisma un vientuļas cīņas ar saviem dēmoniem, ko pasniedz kā baigo pašizaugsmi. Tā kā baznīcas mums īsti nav, un drošvien labi ka tā, cilvēki dibina kontaktus ap citām identitātēm - sportisti, koristi, kvīri. Viena ļoti savdabīga lieta ir izveidojusies mūsu mājas pagrabā. Tai laikam ir kaut kādas tālas atblāzmas no vecās Gaujas, bet tur ir lieli "Mans draugs - nenopietns cilveks" vaibi. Es tai vientuļo (galvenokārt dvēselē) vīriešu grupiņai esmu mazliet par jaunu (atkal jau dvēselē), un man nav tādas vājības pret alko, bet man ir kam paprasīt palīdzēt uznest ledusskapi, vai palūgt aizdot urbi. Tomēr akurāt patusēt pagrabā piektdienas vakarā mani neaicina, es tomēr viņiem esmu pārāk jocīgs dzīvnieks, pat ja māku apieties ar urbi, vēl nesen braukāju ar pikapu, un reizēm esmu manīts ar atdauzītu seju.
Bet runājot par rosību savā nodabā, es te ik pa laikam mājās kaut ko urbju un skrūvēju, un ne viss no tā ir IKEA. Lai gan IKEA ir individuālās rosības templis, to nevar noliegt. Un jāsaka, ka diezgan daudz iemaņu un pašpārliecinātības nāk no pieredzes skūrēt huiņu no paletēm. Nav tā, ka man bērnībā neviens vīrietis neko nebūtu iemācījis, bet tam visam ir bijuši Toma Sojera vaibi. Savukār šobrīd, skrūvējot paletes, ir sanācis ne tikai uzzināt dažādus dzīves stāstus, kuri, starp citu, nāk lēnāk, kā varētu padomāt, bet mantot arī diezgan daudz citu iemaņas. Mani ļoti iedvesmoja stāsts par to, ka Amerikas palešu skrūvētāji mēdz doties novērst viesuļvētru sekas. Šai globālajai kopienai ir arī citas kopienu veidošanas iniciatīvas, un man sāk rasties interese apgūt kaut ko vairāk kā tikai Makitu. Man te apkārt netrūks cilvēku ar iniciatīvu, un man nākas secināt, ka es neesmu mācējis uzdot pareizos jautājumus, lai par viņiem uzzināt kaut ko vairāk. Tās, šķier, ir tās svarīgās sociālās iemaņas - uzdot jautājumus, dalīties un satikties. Ir nopietni uzlabojumi, šaubu nav, bet es domāju, ka var vēl labāk. Un kas zina, varbūt kādu dienu es varēšu teikt - zin kā, es varētu doties uz workšpou kādā no Eiropas valstīm. Count me in.
pirms apmēram gada, kad gribēju lasīt jobano poēmu LMA karnevālā, man aizrādīja, ka nevajag lamāties krieviski
un tad tur bija tāds pants
bet ja mēs vairs negribam lamāties
valodās, kuru zemi vairs necienām
tad nebūs nekāda fakinā šita
džīzas fakinā kraista from hell
un tbh šodien es ļoti nopietni apsveru. jā, labi, pagaidām tā ir tikai valdība (un , protams, viņu fanu bariņš), un cilvēki turas pretī, un viņus atspārda un nošauj.
Pēc astoņu filmu noskatīšanās, mans otrs favorīts ir Malagas Iela. Es laikam viņu ieskaitītu pie feel good filmām. Katrā ziņā uz visu ciešanu fona, šī bija par dzīvesprieku un radošumu dzīves problēmu risināšanā. Kas, protams, neizslēdz arī bēdīgas lietas dzīvē. Vēl tur bija dažas lietas, ko es neatceros filmās redzējis, bet iztiksim bez spoileriem.
Lai vai kā, ja tāda iespēja rodas, iesaku. Reti cilvēcīga filma, un mani šādi var aizķert reizi dažos gados.
pēdējā laikā savairojušies šoferi, kas 50 vietā brauc uz 20 un pirms manevriem konsekventi nerāda pagrieziena rādītājus
No reklāmas: “11. februārī aicinām uz aizraujošu un izklaidējošu lekcijizrādi par attiecību tumšākajām pusēm, kur psiholoģija savijas ar noziegumu stāstiem. Kas notiek, kad divi cilvēki kļūst par nevaldāmu spēku, kas apdraud gan sevi, gan citus? Tas būs ceļojums attiecību psiholoģijā un pasaulē, kur mīlestības stāsti beidzas ar noziegumu. Šī lekcija palīdzēs atpazīt toksiskas attiecības un labāk izprast cilvēku rīcības motivāciju. Iegūtās zināšanas var noderēt, lai veidotu veselīgākas un harmoniskākas attiecības ikdienā.
Lekcijizrādi vada Rūta Treija, kriminoloğijas un tiesu psiholoğijas docētāja.
Katra ieejas biļete nodrošina sēdvietu pie galdiņa.
Pasākuma laikā varēsiet baudīt dzērienus un uzkodas no restorāna PARKS.
Ieeja jau no pl. 18:00. Izrādes garums 3 h.”
DELFI. Lai izvairītos no ķermeņa atdzišanas un apsaldējumiem, jānodrošinās ar salam piemērotu apģērbu, kā arī, atrodoties ārā, jāizvairās no mazkustības.
Atgādinājums nākotnes sev: noskaties šo dokumentālo filmu par britu ambient scēnu.
Runājot par mākslas nodalīšanu no mākslinieka, mīlu šo franču NBSM bandas Melnais Mēris skaņdarbu. Vokāls ir ārpus šīs planētas. Un klasiskās ģitāras instrumentācijas piešķir šim stereotipiskajam žanram jaunu dimensiju.
Algotitmi manā ziņu lentē ir atnesuši man svešu cilvēku sašutumu par Selmas leoparda tērpu, un mani sen nekas tā nav sajūsminājis. Vīriešu pienesums šajā diskursā ir diezgan paredzams, taču izskatās, ka visvairāk "meitiņ, vai maz tā vajadzēja" nāk tieši no sieviešu puses. Cilvēki joprojām bez ironijas lieto frāzi "pat es". Tā, it kā viņu viedokļi ir liberālo vērtību virsotne. Bitch, please! Progresīvā pasaule ir evolucionējusi no viktoriāņu laikmeta augstajām apkaklēm līdz legingiem ar camel toe, tāpēc fakts, ka tu netaisi rolmopšus pēc savas mammas receptes, tevi nenoliek progresīvās pasaules avangardā. Ja tev ir gadījies dalīt viedokli ar slavenajām Ogres Ziņām, tad tava vērtību pasaule atrodas kaut kur no centra pa labi labākajā gadījumā. Ja šim gadījumam ir vērts kaut ko trigerēt, tad tā ir pašrefleksija par tēmu, kas tieši tevi ir trigerējis kāda cilvēka apģērbā, kas nav netrīrs, nevīžīgs, saplēsts, vai kā citādi liecinātu par to, ka cilvēks nav paspējis pārģērbties, nevis speciāli ir izvēlējies šo apģērbu tieši konkrētai situācijai. Varu derēt, ka tur atklāsies daudz aizpriedumu, un ne pārāk daudz pieņemšanas un cilvēku mīlestības.
Te jau mēs varam sākt virzīties vīriešu komentāru teritorijā, kurā joprojām spicākais ierocis ir slatšeimings. Leopards, protams, ir skaists dzīvnieks, bet ja tev no šī dekoratīvā raksta vien ieplūst siltums vēdera dobumā, varbūt paturi savas fantāzijas pie sevis, ja reiz esi tāds social restrain entuziasts. We don't kink shame, taču šāda tipa komentārus saņem arī nepilngadīgas meitenes tērpušās ģemperī līdz zodam, un tas šādus komentētājus ieliek tajā grupā, ar piederību kurai lepoties nebūtu vērts. Savukārt sieviešu internalizētais slatšeimings ir atsevišķas terapijas vērts.
Bet virzoties prom no konkrētā gadījuma, manuprāt ir vērts atcerēties, ko signalizē visa šī gaumes policija. Ja ejot ārā no mājas tu nomaini kaut vienu apģērba gabalu, tu jau kosplejo. Kas pats par sevi nav slikti, līdz brīdim, kad kāds izdomā, ka cepure ar pūkainām kaķa austiņām ir mazāk vērtīga kā balts krekls ar šlipsi. Es pats nemēģinātu lauzt iesūnojošus stereotipus, piemēram, bērēs, bet es arī nenosodītu nevienu, kas savās sērās nolemtu ierasties krāsainā halātā. Es vēl pastiprinātu šo argumentu ar faktu, ka katra individālā izvēle par to, kā ir pareizi, nav tik universāla, kā visiem šķiet. Sliktas ziņas onkuļiem, jo sievietes savā dažādībā mēdz mazāk izcelties uz pārējo fona, kamēr vīriešu mēģinājumi noiet pa šauro dreskoda taku daudz vairāk ilustrē viņu individuālās dzīves izlvēles, un jebkurā cilvēku grupā būs vismaz viens tāds kā es, ka viņus džadžos.
Bet vispār es sapnī redzēju multiversu, ko Alla Pugačova bija radījusi, lai ar Feisbukā ievietotiem attēliem nodotu Ukrainai slepenu spiegošanas informāciju par Krievijas plāniem. Tik tikko pamanāmas izmaiņas attēlos katrā nākamajā realitātes novilkumā deva mājienus un ļāva ceļot laikā - nevis ar ķermeni, bet ar prātu - un ļoti lēnām. Tā, piemēram, Pugačova devās satikt Īlona Maska tēvu, lai pierunātu viņu izdarīt vajadzīgo lēmumu. Kādu - nebija pateikts, bet laikam jau var uzminēt.
LSM.LV Domājot par imigrantiem, sabiedrības iztēlē nereti parādās attēli
No reklāmas: “Neesi pārliecināts, kādu stāstu vēlies dzīvot? MosKos tev ir piedāvājums.
ATKLĀJ SAVU AROMĀTU BEZ RISKA!
DĀVANĀ saņemsi slepenu pārsteigumu, kas iepriecinās ikvienu smaržu entuziastu!”
Oi, man, tak, Ļohu atveda.
Eju es, vārdsakot, rāmā novakarē uz mazo māju pēc biešu zupas - bļodiņa, tur, karotīte. Pēkšņi, rūķis priekšnamā, es pat lāga sabīties nepaspēju, cik maigā balštelē uzrunāja, bet, cik noskaidroju, voobšeta nas četvera, viens no kuriem guļ mašīnā. Nu, tad, sootvetsvenno - krāšņi izkārtojās ciemakukuļa speķis ar baltmaizi pa kristāla šķīvi no viesistabas kumodes un lija šņabis, pie šāda, ta, gadījuma. Sēdināja mūs ar Ļohu blakus un visi priecājās par atkalsavienošanos, gan jau pat es, jo kā jau teicu, tas šnabis.
Manu konkrētu lokāciju bija atraduši čerez čerez citiem pilsētiņas N iemītniekiem, kas bija mani uz Ezerniekiem vizinājuši laikā, kad pieskatīju tur saimniecību. Bet, godīgi sakot, biju mērenā šokā un diezgan arī skāba, par tādu ta uz galvas uzgāzušamajamajamies ""laimi".
Atstāja man viņu, pati pa tuņķim jau arī pati piekritu, lai, uz pāris dienām.
Bet kā visam skaistajam, pat speķim uz dzimtas kristāla, arī šim mīlasstāstam nav skumjāku beigu kā esemeska, lai tā vairāk nedara un norimstas jele, jo, kas beidzies ar mandarīniem, tam tur arī jābeidzas.
Long storī šort, viņš tāds iegātņa tipāžs bez savām cigaretēm un grib ēst. Dzīvoklis pilsētiņā N gan viņam ir, tāpat kā darbs, kurā knapi turas, jo jādzer. Nu, tādā garā. Toreizīt vienu mēnesi nodzīvoju līdz attapu razkladu, nu tad arī- attiecīgi.
vai kāds cilvēks vispār reālajā dzīvē lieto izsaucienu "kas pie velna"?
JAUNS.LV Satura veidotāja Doloresa Onzule [...] publicēja video, kurā Maestro apsveica pati savā manierē – ar sēžamvietu trinkšķinot klavieru taustiņus. Ieraksts izraisīja plašu sašutuma vilni. Daļa šo sveicienu uztvēra kā klaju necieņas izrādīšanu – gan pret instrumentu, gan pret pašu Raimondu Paulu. Žurnāla "Kas Jauns" sazvanīta, Onzule skaidrojusi, ka viņas sekotāji viņu pazīstot tieši šādā stilā.
Navigate: (Previous 20 Friends)