05:11 pm - Simons un latvju zīmes
jumis ir tāds bloototh logo bez līnijas vidū
jumis ir tāds bloototh logo bez līnijas vidū
Šodien savilku kopā dažas lietas saistībā ar savām attiecībām ar ēdienu.
Man ir zināms trauma response pret vārdu salikumu "iet paēst". Es neesmu pret jaunu restorānu iemēģināšanu, cik nu esot vegānam tādas iespējas vispār ir, bet es noteikti to nespēšu padarīt par veselu pasākumu. Tam vienmēr būtu jānāk kopā ar iespēju satikt kādu cilvēku, parunāt, apmeklēt pasākumu, vai kaut kur aizbraukt. Un šo sajūtu es esmu dziļi integrējis sevī. Tā visdrīzāk ir arī manis paša autentiskā daļa, jo tanī periodā kad es staigāju pa krogiem, tas arī nebiju īsti es, tāpēc maz ticams, ka šī attieksme būtiski mainīsies, pat ja mazināsies trauksme, un man nebūs iekšējs dvēseles kliedziens - my god, un ko vēl mēs tur darīsim bez ēšanas?
Vēl es nemāku operēt ar tādu jēdzienu kā našķi. Tas visspilgtāk izpaužas brīžos, kad man tiek dots uzdevums "padomāt par našķiem", tādus sameklēt veikalā, rīkojot ballītes, vai apmeklējot ballītes. Vai nu es uzreiz izstājos no šīs rotaļas, vai lūdzu našķu kārotājam būt mazliet specifiskākam. Parasti jauniešu ballītēs ir diezgan daudz čipšu, kas mani turpina iekšēji sajūsmināt, jo čipši ir tāda kā sociālā līme, un tā kā jaunieši actually lieto mazāk alkoholu, es pat teiktu, ka čipši ir jaunais alkohols. Bet viss nav slikti. Man ļoti patīk un es atbalstu, kad cilvēki vēlas būt radoši, un ierodas ar kādu sevis gatavotu našķi. Zaļā mačas rulete būs mans top našķis ļoti ilgā laikā.
Bet noslēdzot šo caurmērā negatīvo vēstījumu, es arī nespļauju virsū ēdienam kā mīlestības valodai. Raffaello var kļūt par aizraujošu Valentīndienas rotaļu, skābmaize ir viena no labākajām lietām, kas ir notikusi mūsu mājsaimniecībā, un vakariņu ballītes mājās ir ļoti jauka lieta. But you kinda put an effort into that, nevis vienkārši apmaini naudu pret ēdienu.
man, piemēram, nepatīk, ja sarunas gaitā vairākas reizes viens un tas pats cilvēks uzrunā vārdā, jo īpaši, ja runātāji esam tikai mēs divi. nez, kurā skolā to māca, ka tas ir labi un pareizi.
apple cider vinegar beidzās un darīju tā, kā lika - sāku gūglēt. par pašu bellu, par millu, par krosu ģimeni, par to, ar ko tad tas viss beidzās. skatoties, tā vien gribējās pusi varoņu nožmiegt. vai arī pat visus. man patika.
Vai ir kāda atšķirība kraukšķī garšā, kad žagariņus cep taukos un kad eļļā?
Pagājušajā gadā manā cibā nebija neviena publiska ieraksta, tomēr regulāri rakstīju slēgtus ierakstus.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
mindbound has been deleted and purged.
Sonnet 104: To me, fair friend, you never can be old
By William Shakespeare
To me, fair friend, you never can be old,
For as you were when first your eye I eyed,
Such seems your beauty still. Three winters cold
Have from the forests shook three summers’ pride,
Three beauteous springs to yellow autumn turned
In process of the seasons have I seen,
Three April perfumes in three hot Junes burned,
Since first I saw you fresh, which yet are green.
Ah, yet doth beauty, like a dial-hand,
Steal from his figure, and no pace perceived;
So your sweet hue, which methinks still doth stand,
Hath motion, and mine eye may be deceived:
For fear of which, hear this, thou age unbred:
Ere you were born was beauty’s summer dead.
Fun fact: pastāv diezgan valīda teorija, ka čalītis, kuram šis dzejolis veltīts, ļubestības sākumā ir bijis astoņpadsmitgadīgs, un, kā redzam, dzejolis runā par apmēram trīs gadu periodu.
Un runājot pat King Gizzard & The Lizard Wizard - viņi maijā būs Viļņā. Just saying. Ja nu likās, ka jūnijā ir par maz koncertu tepat Rīgā.
Heartworms ir izlaiduši debijas albumu, un pirmā dziesma tajā ir diezgan jocīga. Kas lika atcerēties par laiku, kad mūzikas primārais izplatīšanas veids bija ieraksti. Es pats mēdzu iegādāties kādu plati, taču mani ieinteresēja jautājums, cik svarīgi grupām joprojām ir izdot fiziskus ierakstus, un vai tā nav tikai tāda emocionāla un simboliska vajadzība. Jo albums pēc būtības imitē to, ka tam ir jāsatilpst kādā fiziski ierobežotā datu nesējā, bet faktiski nav nekādu ierobežojumu to visu pielāgot savam radošajam procesam - var izlaist divas dziesmas, var sarakstīt rokoperu, vai King Gizzard & the Lizard Wizard var ierakstīt piecu stundu garu džemu, nevis paziņot, ka tie ir trīs albumi.
Jāsaka, ka YouTube muzikālās minifilmas man tīri labi patīk kā trends. Es tās vērtētu pat augstāk par klasiskajiem mūzikliem, lai gan kaut kādā ziņā tās nav salīdzināmas lietas, jo vēstījuma forma ir pavisam citādāka.
Saistībā ar zināšanām un pseidozināšanām sportā. Es te nesen ģērbtuvēs dzirdēju ģeniālu stāstu. Stāsti ģērbtuvēs vispār visi ir ģeniāli, un ir labs materiāls teju veselai grāmatai, bet šis konkrēti ir par padomju laikiem un pirtīm. Viens džeks stāstīja, kā riteņbraucējiem padomju laikos lika sēdēt pirtī pa trīs, četrām stundām, un uz šo laiku katram tika izdalīta kaut kāda glāze ar kompotu, kas bija vienīgais, ko viņi varēja patērēt. Un es neteiktu, ka padomju sportistiem nebija starptautisku panākumu, bet man ir teorija par to, kāpēc šīs metodes strādāja.
Šobrīd ķermeņa kondicionēšana notik mazliet niansētāk. Mums visiem ir pulsometri, un mēs zinām, ka vēl bez spēka ir jātrenē arī ķermeņa mobilitāte. Case in point, mēs visi zinām, ka ir svarīgi stiepties, un ka regularitāte ir svarīgāka par intensitāti mobilitātes iegūšanai. Nav tā, ka, piemēram, braukšana ar riteni trīs reizes dienā nekondicionēja ķermeni braukšanai ar riteni, bet agrāk nevienam nebija padziļinātu zināšanu par dziļajiem muskuļiem, vai ko tādu. At best no laborotorijām nāca visādi pētījumi ar maziem zīdītājiem, ko varēja izmanto sporta sasniegumu uzlabošanai. Viss pārējais bija - ātrāk, vairāk, stiprāk.
Nu lūk, un mana teorija ir tāda, ka šīs oldskūlīgās metodes strādāja pēc mākslīgā intelekta algoritmu principa, kur atsijāja nepārprotami ģenētiski vājākos, kā arī tos, kuru griba bija nepietiekami spēcīga. Cīņu sportā ir tāda lieta kā "paņemt uz raksturu", kad cilvēks uzvar cīņu, piemēram, ar lauztiem kauliem. Nepārprotami iedarbīga metode, ja tavs pilnīgi funkcionālais pretinieks nav tādā pašā mentālajā līmenī tajā brīdī. Nu lūk, un man šķiet, ka visas tās četru stundu garās pirtis bija ne tik daudz fiziskās spējas uzlabošanai, bet tieši menālā kondicionēšana šādiem "paņemt ar raksturu" brīžiem. Kas, protams, bija diezgan svarīgs faktors, kad visi kolektīvi atsitās pret cilvēka čermeņa fizisko spēju stikla griestiem. Es domāju, ka šobrīd šī faktora nozīme mazinās dēļ tā, ka mēs esam ieguvuši daudz vairāk zināšanu par cilvēka ķermeni, un tāpēc arī treniņi šobrīd tik ļoti atšķirās no tā, kādi tie bija agrāk. Instagramā bija rīls par šo tēmu, kur ir sakombinēti kadri no vecām filmām, kurās džeki cilā akmeņus, un skrien augšā pa kalnu, un to kā šobrīd sporta zālē cilvēki staipa gumijas, un pilda vingrinājumus uz paklājiņiem.
Man laikam gribētos iemācīties par cilvēka ķermeni kaut ko vairāk. Lai gan dažas lietas man problēmas ir sagādājušas arī divdesmit gadus atpakaļ, bet šobrīd man gribētos spēt tās novērst un risināt arī bez iespējas tik līdz speciālistam. Daļēji tam ir sakars ar vecumu, varbūt ne tik daudz ar pašreizējo, bet vairāk ar neizbēgamo, daļēji tam ir sakars ar brūkošo uzticību visām institūcijām. Nav tā, ka es neticu, ka Latvijā ārsti ir spējīgi veikt sirds transplantāciju, bet problēma ir faktā, ka šie ārsti tieši ir aizņemti ar to, ka cīnās par cilvēku dzīvībām, un nenodarbojas ar muskuļu sastiepumiem, vai ko tādu. Mums parastajiem mirstīgajiem visā pārējā laikā ir pieejamas rindas, nekompetence un konservatīvisms. Es pat šajā sarakstā neiekļaušu ezotēriku, kuras dēļ mirst nevakcinēti bērni, vai cilvēki par autoritāti uzskata ārstu, kurš kaut ko bīda par pēcnāves pieredzēm.
Lūk, kāreiz spēja atšķirt ezotēriku no faktiem mani satrauc īpaši. Visvairāk es uzticos abiem saviem treneriem, īpaši jau mūsu mājsaimniecības kopējam trenerim, bet es nevarētu teikt, ka šī vide būtu atbrīvota no ezotērikas. Es respektēju šo cilvēku iegūtās zināšanas, un vēlmi tās turpināt attīstīt, bet visas tās ledus peldes un jocīgās diētas ir tāds bulšits. Vēl bez sekošanas moderniem trendiem, no kuras neviens no mums nav pasargāts, man ir aizdomas, ka abiem treneriem kopīgā autoritāte ir viens treneris, kas ir daudzcīņas olimpietis, kas pats par sevi nav slikti, bet visdrīzāk liecina arī par zināmām robežām savas izpratnes veidošanā. Varbūt man nav taisnība, bet arī tad paliek neatrisinātā problēma, ka es nevaru visās dzīves situācijās paļauties uz šiem diviem cilvēkiem. Man ir jāspēj interpretēt analīžu rezultāti, kaut kādas jocīgas sāpes, kuras vislabāk un bez valodas starpniecības es varu izskaidrot tikai sev, un vispār novērtēt to, uz ko es konkrētajā brīdī esmu vai neesmu spējīgs, un kas man visvairāk būtu vajadzīgs. Un tā nu es nonāku milzīgas informācijas priekšā, kur daļa no tās ir grūti interpretējami fakti labākajā gadījumā, vai ezotērika sliktākajā. Un formāla izglītība mani neinteresē, jo es negrasos kļūt par ārstu, jo pilna pasaule ar labiem cilvēkiem, kuri vēlas mācīties no savām kļūdām pat elementārās lietās, un maizes darbs man jau ir.
Bet tā visa pagaidām ir tāda teoretizēšana par to, kā es tērēšu savu "brīvo laiku", jo man nav citu hobiju un interešu dzīvē. Lai gan pirmo palīdzību noteikti vajadzētu atkārtot. Kā minimums to Anniņu būtu jāmāk elpināt, lai sūdu gadījumā viņu varētu aizgādāt vismaz līdz tam ārstam, kas māk to sirds transplantāciju.
tikko atcerējos, ka aizmirsu aizbraukt uz pakomātu pēc paciņas.
pēc paciņas, karl!
Navigate: (Previous 20 Friends)