04:38 pm
nu vismaz Vijas Vētras gadījumā varēja pieļaut "drīzu atgriešanos", nevis "gaišu ceļu mūžībā"
nu vismaz Vijas Vētras gadījumā varēja pieļaut "drīzu atgriešanos", nevis "gaišu ceļu mūžībā"
par čigāniem runājot
man reiz bija jaunībā atgadījums, kad es kaut kur eju, laikam pa merķeļa ielu
klāt pienāk čigāniete un saka - kungs, iedodiet savu plaukstu, es pastāstīšu jums par jūsu likteni
tā arī nesapratu, kur palika divsimts monopola repšes lati
hipnoze absolūti
un, galvenais, neko nepastāstīja par manu likteni
Vienīgais kečups, ko lietoju uzturā, ir Spilvas Bērnu. Vienmēr jāņem bērnu kečupu, jo tajā ir mazāk smagās ķīmijas. Gards arī.
jūs arī skatāties filmas pēc zodiaka ieteikumiem?
Mani vienmēr ir mulsinājis un fascinējis jautājums par to, vai mežā koks nokrīt ar skaņu, ja apkārt neviena nav. Es sāku saprast, ka man tie ir tie ikdienišķie brīži, ko mēs piedzīvojam blakus kādam, kuru personiski īpašie brīži nekļūst par publiskās apziņas notikumu. Tanī ir kaut kāda fascinējoša mistērija, ka es varēju būt blakus kādam nozīmīgam brīdim, un tā arī par to nekad neuzzināt.
Es biju aizgājis uz filmu visgarlaicīgākā kinoteātrī, lai pustukšā zālē pārbaudītu, kā es jūtos par special thanks sadaļu filmas beigu titros. Turpinot meža metaforas, lai uzzinātu, kas atrodas aiz meža, ir jāiet mežā iekšā. Daudzi, baidoties no tā, ko viņi mežā sastaps, mēdz izlikties, ka meža nemaz nav. Man noteikti piemita paradums izvairīties no lietām, kas varētu izraisīt sarezģītas emocijas, un arī šoreiz es gandrīz noignorēju šo filmu, bet tad uzdūros vienas intervijas fragmentiem, un nolēmu pārbaudīt, kas tad man tur dziļumā vēl mājo.
Uzreiz atzīmēšu, ka šis nav un nevar būt filmas māksliniecisks vērtējums. Ši filma man ir bijusi klātesoša kādā dzīves posmā vēl pirms tās tapšanas, un man ir daudz personisku jūtu par to. Es zināju, kas mani tajā kaitinās, un neesmu kļūdījies, maigi sakot. Kas bija mazliet lielāks pārsteigums, ka tā spēja arī brīžiem sāpināt. Beigās es tajos garajos titros savu vārdu tā arī neieraudzīju, kas no vienas puses bija stulbi, no otras - uz to brīdi es jau biju pilns ar visādām citādām emocijām, un nu jau bija mazliet vienalga.
Lai vai kā, visi personāži ir izdomāti, un visas līdzības ar īstiem cilvēkiem ir tikai sakritība. Dažādu cilvēku uztverē un pieredzē mēs esam diezgan dažādi cilvēki, un es drošvien pats savu pagātnes es varētu vairs nepazīt un nesaprast.
Vai kāds, kam ir pa rokai Konstantīna Karuļa LV etimoloģijas vārdnīca, man nevarētu atsūtīt nofočētu vienu šķirkli no šīs vārnīcas?
Kā latviski pateikt "oneness"? Metafizisks jēdziens nevis "vienotība".
Mikrotonālajiem kvebekois kanādiešu milžiem Angīnai de Poitrīnai jauna relīze. Pasaule ir izslāpusi pēc nepieradinātākām tekstūrām un garšām! Bundzinieks, ģitārists/basists ar dubultinstrumentu, kas bāzēts 24-TET skaņojumā (kur katrs pustonis tiek dalīts uz pusēm - var izspēlēt 1/4 toņus nevis tikai pustoņus kā Rietumu mūzikas 12-TET mīlulī).
Skatos, ka cilvēki ir reaģējuši uz jaunu Agneses Irbes svētku pārspriedumu par kristīgās civilizācijas bojāeju. Negāju iepazīties ar pilnu pārspriedumu, bet viens citāts man lika pašam aizdomāties par vienu trendīgu parādību. Atkal jau notika atsaukšanās uz viena autora fikcijas darbiem, kurā tiek pareģots, ka Eiropas lielajās galvaspilsētās būs aizliegts svinēt Lieldienas, jo apkārt būs saceltas mošejas. Svētkiem ļoti piemērots fantasms.
Man šķiet interesants vārda "aizliegts" lietojums. Ja vien mēs neticam tam, ka visi ieceļotāji pa taisno nonāk varas un likumdošanas posteņos, visdrīzāk mēs te runājam par to, ko konservi nicīgi sauc par "politkorektumu" vai "woke". Tātad, par iespējamu pašcenzūru. No vienas puses ir nepatīkami savu realitāti pielāgot dusmīgam pūlim, bet šīs civilizāciju sadursmes teorijas faktiski balstās uz to, ka viens dusmīgs pūlis skaitliski sāks pārspēt otru dusmīgu pūli. Politkorektajam woke visdrīzāk aizliegums svinēt Jēzus augšāmcelšanos stāv kaut kur tur tajā pašā plauktiņā kur aizliegums veikt abortu. Cita starpā dusmīgs pūlis mūs ir novedis pie četrdesmit stundu darba dienas, nevis faktiski vergu darba. Vēl no citas puses woke nozīmē arī to, ka tu izvēlies lietot valodu, kura tavam sarunu biedram nav aizvainojoša, jo vēl bez bailēm eksistē arī empātija. No tā savukārt izriet, ka empātija arī var tikt uztverta kā ierobežojoša, un var radīt apdraudējumus, un apzināta agresija daļai sabiedrības sniedz drošības sajūtu. Kas, protams, arī ir saprotams, dabā netrūkst tam piemēru, bet tas nozīmē arī to, ka tur kaut kur jābūt kādam, kas pieskata šos viegli trigerējamos pūļus, un meklē līdzsvaru starp šiem visiem spēkiem, lai tie netraucētu viņu iespējai mierīgi apmeklēt kādu teātri vai restorānu. Jeb izmantojot citas metaforas, mēģina pieskatīt, lai bērni savā starpā nesakaujas.
Viens no 80to basistiem, ko ļoti cienu, ir Kurts Smits. Viņš ir viens no diviem pastāvīgajiem grupas TEARS FOR FEARS dalībniekiem (interesanti, ka grupa aktīva joprojām - 45 gadus!). Tā kā savulaik, pēctīņu vecumā, biju absolūtā sajūsmā par kulta filmu "Donnie Darko". Manuprāt, viņa baslīnija tituldziesmā "Head over Heels" ir absolūtā perfekcija! Dievinu visus viņa risinājumus. Tie slaidi ir īpaši burvīgi.
Nedaudz par postpostmoderno taisnīgumu un nepārtrauktas virtualitātes degradējošo ietekmi uz cilvēka zeltspēju.
Taisnīgumu visiem vai nevienam, vai ne?
Dzīvojot liberalizētā pasaulē, kur valda taisnīguma un goda prāts, likumi un paražas, cilvēkiem būtu jāvēršaa pret jebkuru potenciālo indivīdu aizskārumu, neatkarīgi no tā, vai pastāvējusi t.s subjektīvā puse - aizskārēja griba veikt pāridarījumu.
Dusmĩgs komentārs internetā var aizskart citu līdz sirds dziļumiem. Cilvēki vairs nespēj “paiet nost no datora” kā tas bija iespējams vēl pirms 20 gadiem. Pilnībā izkāpt no falšās realitātes iespējams tikai ar gadžetu disciplīnu (pašaizliedzīgu atslēgšanos, teiksim, katru dienu, atnākot mājās no darba, telefonā iestatīts auto-klusums no 19.00-07.00). Kā noprotams, bez apziņas par regulāras virtualitātes kaitnieciskumu, cilvēks nespēs rast pamatojumu tamlīdzīgai disciplīnai.
Lai izkāptu no virtualitātes realitātē, vispirms jābūt vērīgam. Jo nevar izkāpt no tā, kas nav apzināts. Sākot ar savas pieredzes analīzi.
Labi atceros, kā tīņu vecumā ievēroju, ka man vajag 15-20min, lai atietu no tās disociējošās izjūtas, kas mani pavadīja, ja vismaz 1h bez novēršanās skatījos datora ekrānā. Kino tik ļoti to neietekmēja, bet videospēles gan.
Tīņa vecumā man katru vakaru ap 9 vakarā bija jāved pastaigā ğimenes suns Maksis. Atceros to sajūtu, ka pēc vairāku h gaming sesijas, es, mātes mudināts, steigā pielēcu no PC, lai nezaudētu lieku minūti, izvedot suni un tāpēc esot prom no manas spēles. Pirmajās 5-10 minūtēs, izejot ārā, atrados tādā kā liminālā head-space, kas ir starp realitāti un nerealitāti (spēli)- cilvēki plūst garām kā bezsejainas ēnas, audiāli-telpiskā izjūta arī, it kā atrastos citur.
Smartphone prevalence nozīmē, ka ar katru paaudzi cilvēki kopumā būs arvien disociētāki, vieglāk hipnotizējami. Jo hipnoze tāpat kā disociācija ir starpatāvoklis, kur smadzeņu viļņi darbojas līdzīgā frekvencē un tāpēc prāts ir vieglāk pakļaujams ietekmei no ārpuses.
Vēl viena prevalentās virtualitātes problēma ir fakts, ka jebkurš var uzdoties par jebko, dāmas un kungi ar filtriem rada iespaidu par nesasniedzamu skaistuma ideālu, utt. Rezultātā daudzi jauni cilvēki sāk just riebumu pret savu izskatu, jo paši sev katru dienu iepotē labākajos leņķos un gaismā noķertus citu cilv. kadrus, kas fotošopā uzlaboti līdz perfekcijai. Jaunieši sevī tā iedzen nepatiku pret naturālismu, pret organiku.
Cilvēki skatās citu cilvēku “reklāmas”, kas paslēptas tematiski interesanos kontekstos, uzsēdinot viņus uz vēl negantāka atkarības cikla par to, ko cilvēce pieredzēja pirms-interneta pasaulē ar TV. Negantāks, jo tas izraisa neremdināmas alkas pēc tiem mazajiem dopamīna šļācieniem, skrollējot cauri fīdam ar daudz izklaidējošu materiālu, kas ilgtermiņā pārlādē indivīdu sensorus ar nevajadzīgu info vai stimulu.
Mazliet aizrakstījos saistīti, bet aplinkus. Atgriežoties pie 1.rindkopas tēmas- mūsdienu liberalizētā pasaule paredz vēršanos pret tiem, kuri vēlas citiem likt ciest.
Ja kāds ir cietis, tad vēl jācieš kādam citam. Rietumu cilivizācija šobrīd ir vistālāk no JHWE dēla mācībām par pazemību un otra vaiga griešanu kā jebkad pagātnē.
Piedot nedrīkst nogalināt hehe
Post 9/11 pasaulē zemāk esošais teksts tiktu emocionāli apgāzts, jo cilvēki bija indoktrinēti ienīst jebko, ko varētu aprakstīt kā “konspirāciju”. Savukārt Post Epstein pasaulē šis teksts ir kā medusmaize civilizācijai, kas nogurusi no spēlītēm ar ēnām.
Linkin Park ir a nod towards Lincoln Park - speciālā militārā bāze Kanādā, kur 70tajos tika veikti eksperimenti ar bērniem projekta “Monarch” ietvaros. Projekts zināms arī ar nosaukumu “MK Ultra”. Šeit būs lapa, kur var iepazīties ar plašāku info par Kanādas MK Ultra atzaru https://thecanadianencyclopedia.ca/en/a
Česters Beningtons un Kriss Kornels 2017.g. kopā strādāja pie doķenes “Silent Children”- an exposee of insitutionalized paedophilia. Beningtons nāca no militāristu ğimenes, kas bija saistīta ar projektu “Monarch”.
Ja papēta rokmūzikas vēsturi, var uzskatāmi gūt pārliecību par to, ka milzu kultūrnotikumi pasaulē tiek virzīti ar specdienestu palīdzību. Veic labu darbu- izpēti savu mīļāko 60s/70s hipiju ēras mūziķu dzimtas kokus.
Interesanti, ka pāris gadus pirms Krisa/Čestera, leğendārais DJ Avicii izlaida skaņdarbu un netā postēja infu par to, ka viņa mērķis ir atmaskot globālo bērnu degradācijas tīklu. Kā tev liekas, ko viņš ar to centās pateikt cilvēcei? Iesaku noskatīties klipu.
https://youtu.be/Xq-knHXSKYY?is=HSFvxGB
Avicii tika atrasts beigts 2018.g. aprīlī, naktī pēc sava koncerta Muskatā (Omāna), kur viņš ar saplēstu stikla pudeli savā viesnīcas istabā pārgrieza sev rīkli.
Kriss Kornels pakārās. Beningtons sāka pētīt biedra Kornela nāvi un pēc 2 mēnešiem arī pakārās.
pirms 20 gadiem šajā dienā
vm.gov.lv: Pazemināts garastāvoklis, intereses un prieka zudums par agrāk patīkamām nodarbēm, pavājinātas koncentrēšanās spējas, pesimisms, enerģijas zudums, sevis noniecināšana, pastiprināta vainas sajūta, pašnāvības domas, fiziskās aktivitātes izmaiņas, miega traucējumi un ēšanas traucējumi. Ja šīs pazīmes novērojamas ilgāk kā divas nedēļas, tad būtu jāvēršas pie psihologa vai psihiatra.
Novērots, ka dzīves gaitās man mazāk interēsējuši cilvēki, kuru vizuālais tēls satur daudzus performatīvus elementus. Man viņi škiet mazāk “godīgi” un mazāk “autentiski”.
Uz vecumu arī esmu zaudējis rūpes, ko kāds no malas, kuru (sevišķi) vispār nepazīstu, par mani padomās.
Es viņus saprotu - mēs visi alkstam izjust tādu kā piederības izjūtu konkrētam sociālam stratam. Taču šādi cilvēki parasti sava šaurā spektra/izpratnes dēļ nav spējīgi man neko dāvāt, vien paņemt manu laiku vai enerğiju.
Saprotams, es te nerunāju par teen/post-teen exploration, bet veciem jauniešiem, kuri uzskata, ka viņiem jāğērbjas, teiksim, tikai melnās drēbēs. Es to redzu kā zināmu gara vājumu, kas noved pie alkām meklēt papildus atbalsta punktus.
Visbeidzot, visiem cilvēkiem vēlu tikai siltas lietas. Viņiem vēlu iemācīties pieķerties un iemīlēt to kailo, imperfekto sevi, kurš varbūt nepiesaiatīs garāmejošas tantes vai cita fellow tīņa uzmanību, taču palīdzēs tev netērēt laiku muļķīgai analīzei: “Ko gan par mani viņi padomās?”
Pieķerties, nepazust neskaitāmo potenciālo variāciju okeānā. Izklausās burvīgi, bet tās ir lamatas.
Neiekrīti lamatās.
Navigate: (Previous 20 Friends)