Atnākot no koncerta, pēkšņi atceros par vienu super mīļu Korn dziesmu no, ja nemaldos, Issues albuma. Here to Stay. Diezgan kompekss skaņdarbs priekš Korn. Tur daudz kas notiek un labi tiek maniuplēts ar vaibiem/vibrācijām, to attīstību, nomaiņu.
https://www.youtube.com/watch?v=pr3x7tS
Džarbo koncerts bija burvīgs - pavadīju visu koncertu ar acīm ciet, sēžot uz grīdas pie skatuves. Nenormāli kluss skaļās mūzikas koncerts. Fascinēja, kā viņa vienkārši aprāva enerģiju un pazuda no skatuves. Cilvēki vēl 10 minūtes pēc nespēja attapties, ka pieredze ir noslēgusies. Viņa ir īstākā pitone.
Dievs, raditājs, katrā būtnē ielika daļu no sevis, jo viņa omnipotence, bezgalība ir tik ierobežojoša un… neinteresanta. Tāpēc viņš izlēma ielikt daļu no savas godly energy bērnos - lai caur viņiem atkal pieredzētu, kas ir šī zemākas frekvenxes realitāte.
Ir tāda tēze, ka mūsdienās no romantiskajiem partneriem tiek sagaidīts pārāk daudz. Neesmu došs, kā es jūtos par terminu "romantiskais partneris", bet ja cilvēki vēlas precēties ar kādu, pret kuru izjūt "romantiskas" jūtas, lai ir "romantiskais partneris". Bet, tātad, par to, kas tiek sagaidīts no partnera.
Varbūt šo fenomenu man šobrīd izgaismo fakts, ka kļūšana par vecāku nav paredzēta mānā nākotnes vīzijā, bet es skaidri atceros, ka mani iepriekš tā īpaši nav mulsinājuši apraksti, pēc kādiem kritērijiem izvēlēties labāko māti saviem nākotnes bērniem. Maz ticams, ka romantisko jūtu mākonī kāds sev prātā sāk pārskaitīt ģenētiskā materiāla čeklisti, bet tas netraucē cilvēkiem pilnīgi nopietni uzturēt šādu naratīvu. Kā jau minēju, iepriekš nebiju iedomājies, ka tas varētu izklausīties kaut kā absurdi. Taču šobrīd, kad iemesls veidot attiecības nav atražošanās, spēja justies labi kopā ar savu parneri ir mana saraksta augšgalā, kamēr potenciāla partnera neauglība saraktā varētu pat nebūt iekļauta.
Tas, savukārt, man liek jaunā gaismā paskatīties uz to, ko nozīmē veidot attiecības ar savu potenciālo bērnu vecāku. Pieņemsim, ka bērnu radīšana varētu būt tāds neatkarīgs mērķis, un šķiet, ka netrūkst cilvēku, kas šādu mērķi spētu sev definēt kā galveno dzīves mērķi. Tādā gadījumā, atgriežoties pie labākā ģenētiskā meteriāla meklējumiem, labākais partneris, ar ko kopā radīt un audzināt bērnus, ļoti bieži nebūtu labākais romantiskais partneris. Tā mēs varam nonākt līdz ļoti sarežģītiem attiecību tīklojumiem, kur tu vari tiekties pēc mīlošiem bērniem, pēc pieņemoša parnera, pēc interesantas dzīves, pēc aizraujoša seksa, un katru no šiem mērķiem varētu mēģināt piepildīt ar citu cilvēku. Vēl nedaudz parokot tieši bērnu tēmu, principā dalītai aizbildniecībai nevajadzētu būt izaicinājumam, ja tu bērnus esi uzstādījis par vienu no saviem dzīves mērķiem, bet visāda citāda veida kopdzīve ar tevis izvēlēto ģenētiski superior parneri nepadodas.
Varbūt var nojaust, es te mazliet ironizēju par dažu cēlu postulātu liekulību, jo reti kad cilvēki vispār ir lietas kursā, ko viņi no dzīves vēlas. For the most of the part, dzīve tiek dzīvota pēc trial and error pricipa. Es gan arī neizslēdzu, ka kolektīvā spēja uz pašrefleksiju kaut kad nākotnē novestu pie daudz labākiem cilvēku savstarpējo attiecību modeļiem, kas mūs kopumā padarītu par laimīgākiem cilvēkiem, nevis (metaforiski) liktu dauzīt galvu pret sienu frustrācijā par to, kāpēc tas, pēc kā tu tik ļoti esi tiecies, patiesībā nav tas, ko tu vēlies.
Vadoties pēc EU statistikas datiem, pēc 45 gadiem Latvijā katram 1 darba ņēmējam būs piesaistīts 1 pensionārs, par kuru būs jārūpējas no algas valsts nodokļu ieturējuma procentiem. Uz vienu darba ņēmēju būs viens vecītis vai večiņa.
Jūsuprāt, kāds varētu būt efektīvākais risinājums šīs valsts ilgtspējai cilvēkresursu jomā?
Baumo, ka Dienvidos un Orientā bērni tiek ražoti kā tādā Ķīniešu šķiltavu rūpnīcā. Varbūt mēs varētu izgudrot tādu dronus un robotus, kas varētu strādāt mūsu vietā? Vai iekarot Dienvidus un Orientu, vai vismaz kādu mazu salu, pakļaut tās pamatiedzīvotājus permanentai bondāžai mūsu elles ekonomikas mašinērijā?
Es pēkšņi visu sapratu. Tas notika vakar, kad es ar velosipēdu braucu pa Elizabetes ielu. Domāju, ka vienmēr atcerēšos to brīdi.
No noklausītajām sarunām: "Tūlīt vasara jau cauri, vēl tikai līgo un viss!" (divi palīgstrādnieki ar pieclitrīgiem krāsas spainīšiem rokās vārtrūmes krēslā)
Lai gan man nesagādā lielas ciešanas aukstais laiks, ir gan jāatzīst, temperatūras zem nulles man tomēr īsti nepatīk, bet es tās pieņemu kā nepieciešamu ļaunumu, es ļoti priecājos, ka ārā beidzot ir silti un ir gaišs. Vieglāk saņemties kaut kur doties, gribās vairāk laika pavadīt ārā, un tā tālāk. Šai sakarā gribētos kādreiz sakārtot dzīvi tā, lai vasarā varētu kādus trīs mēnešus neko nedarīt. Un ar neko nedarīšanu es nedomāju sēdēšanu zem palmas smilšainā jūras krastā - tam var atvēlēt arī kādu nedēļu gada vēsajā laikā, un nevienam nekas slikts no tā nenotiks. Ar "neko nedarīšanu" es domāju brīvāku sava laika plānošanu, kas nav pakļauta produktīvai stundu pārvēršanai finansiālā stabilitātē. Es esmu diezgan drošs, ka es nesāktu skatīties visus seriālus pēc kārtas, bet atrastu sev nodarbes ārā - no tomātu audzēšanas līdz vasaras festivāliem. Tas drusku izklausās pēc būmerīgām alkām pēc vasarnīcas, kas nekad nepiepildās, un daļēji tās arī tādas ir, bet caurmērā man ir sajūta, ka ir kaut kas pretdabisks šajā blenzšanā ekrānā, kad ir iespēja blenzt uz mākoņiem un zaļu zāli. No vienas puses tā būtu ļoti liela privilēģija, kas kontrastē ar pārējo pasauli, bet no otras puses ļoti daudziem rutīna ir diezgan svarīgs balsts sakārtotai dzīvei un pasaulei. Cita starpā ļoti daudziem gada siltākās dienas ir galvenais pelnīšanas laiks, tādēļ uz viņiem attiecas pavisam citi noteikumi.
Mani ierakstīja viesu listē uz rītdienas Džarbo konci. Mans mīļākais darbs ir viņas solo sākuma posms (Sacrificial Cake) pēc tam, kad Girā viņu jau bija formējis par amerikāņu vokālisti (kas ir kā pretnostatījums meitenei bez identitātes, kas viņa bija pirms tam).
Šodien iepazinos ar Latvijas tautas mūziķi Aivaru Hermani. Par laimi tobrīd nebija citi klienti, kādas 40 min nostāvējām vienā punktā un nopļāpājām par Latviju, mūziķu likteņiem, darba tikumu un citām vērtīgām tēmām.
Starp citu, viens no populārākajiem kritušajiem eņģeļiem ir Džefrijs Epstīns.
Pēdējās dienās kaifoju par spāniski skanošu tīro vibrāciju mūziku. Les Espiritos!
Mēs visi savā ziņā esam alķīmiķi, jo dzīves ietvaros we transmute lower frequency thought forms into higher ones.
Navigate: (Previous 20 Friends)