Apbrīnojami cietsirdīgais viedoklis par ar laimi mazāk apveltītiem cilvēkiem
Es atļaušos būt neiecietīgs, jo man apkārt ir miruši, dzimuši, krituši un cēlušies pietiekoši daudzi, lai neuzskatītu sevi par no citas planētas nākušu vai izdevīgākās pozīcijās esošu.
Un manī iesviļ nevaldāmas dusmas šie amnestējošie paziņojumi emigrantu virzienā. Konkrētajā gadījumā LV vēstnieka Lielbritānijā izteikumi, ka mājupceļš sāksies tikai sasniedzot iespēju nomaksāt savas pārādsaistības. Pārādsaistības, cilvēka cienījama alga un iespēja realizēties. Šīs tik viegli valkājamās frāzes min teju vai katrs, nobeigumā nicīgi nosprauslājot : „...nu un kas tad te, nabadzība, nav perspektīvas.” Un perspektīvas arī nebūs, jo pie mums konduktori ar deviņu klašu izglītībām bija sadomājušies, ka arī viņiem pienākas dzīvot jaunajā projektā ar līzingā pirktu plazmas televizoru. Mēs tik ļoti esam cilvēki ar savām tiesībām uz dzīvi, ka pilnīgi aizmirstam to, ka bez tiesībām mums arī ir pienākumi. Arī parādsaistības ir pienākums, un pirms to uzņemties, nevajadzēja domāt par to, kas tev pienākas kā cilvēkam, bet par to, ko tu kā cilvēks vari izpildīt. Vājš un muļķis nevar dzīvot jaunajā projektā ar plazmas televizoru, bet saprast to nevēlas.
Šīs brīvdienas ir atvedušas mājup arī kādu no šiem emigrantiem, kurš alu dzerdams apraksta visus aizjūras labumus, sākot no algām, cenām un visa kā cita, kas viņam tagad ir, bet nekad nebūtu bijis, ja vien viņš nebūtu aizceļojis uz apsolīto zemi. Ārpus protokola gan paliek tas, cik stundas viņš stāv pie fasējamā konveijera, kā viņu zākā poļu virsstrādnieks un izsmej pakistānis, bet tas viss ir nieks salīdzinot ar auksto giness alu Londonas pļavniekos, kur beidzot viņš esot cilvēks.
Vēl vairāk, būšot pabalsti un stabilitāte, jo Anglijā cilvēks ir novērtēts, atzīts un pasargāts. Anglijā latvis ir aizvējā pretēji dzimtenes necilvēcigajiem apcirpumiem. Un šīs domas apskurbināti mēs kāpjam lētajos avioreisos, lai turpinātu kalpot poļiem, pakistāņiem un cerēt, ka karaliene māte gādās par pabalstu neveiksmes gadījumā.
Tā nu esmu ticis līdz tam, ko dēvēju par „pabalstu tūrismu”. Ne tikai no Latvijas, no tās pašas Spānijas, Grieķijas, Turcijas, Pakistānas un citiem Dieva aizmirstiem stūriem uz šīs grēcīgas zemes. Viņi plūst uz Angliju, Vāciju vai Franciju, cerībā, ka šo valstu sakārtotā sociālā infrastruktūra viņus uzņems savā klēpī kā savējos, noglāstīs un pabaros, aizmirstot, ka vēl piecdesmit gadus atpakaļ šīs valstis gulēja pēckara drupās, un tikai tie paši angļi, francūži vai vācieši šīs valstis uzcēla no jauna, padarot tās tādas, kādas mēs tās redzam šodien. Tās ir viņu valstis, ne mūsu, tie ir viņu pabalsti, ne mūsu. Un tikai mūsu pašu darbs mūsu zemē ļaus mums un mūsu bērniem lepoties ar savu bagāto zemi, pabalstiem vai ceļiem.
Agresīviem komentētājiem varu piekrist par Māršala plānu un piecdesmitajos gados ievesto turku darbaspēku, bet tas vienalga nav ne mazākais attaisnojums mums, kas savu sētu atstāj novārtā, lai vergotu šampinjonu fasēšanas cehā vai zemeņu vagā.
Jaunajā gadā visiem novēlu darbasparu, iemācīties vismaz vienu svešvalodu, kļūt lepnākiem un nedarīt kaunu savai nācijai kļūstot par „pabalstu tūristiem”.
Piedevām, kādudien šo lielvalstu sociālais budžets pārkarsīs un visiem šā kā tā iestāsies amba.