sākumā mājas kopdama, nu jau slimodama, esmu pārāk aizdzīvojusies viena mājās. pilnīgi nemaz pat vairs nekārojas izrauties ārpus, kas nozīmē, ka ir jau pavisam traki.
bet jāatgriežas vien realitātē ir. jāsāk varbūt kaut kur stāties - jā, tagad. beidzot jāpaveic sen plānotās idejas, kuras kāpelē pa galvu jau sen.
un ceturtdien vēl radu radu pasākums, un turpat sestdien jau pašai dzimumdiena. un vispār acu priekšā patiešām kaut kāds mudžeklis rādās, kad veros uz savu nākotni.
tad redzēs ? pasaule mainās, bet vai es tai līdzi ?
Paķēru mūziku, grāmatu un izčāpoju laukā zālītē mazliet palasīt. Un nu fonā skan Gustavo un mana suņa purpināšana, kamēr viņš cenšas notvert pats savu asti. Prieciš.
un tad sāka līt !
un tad man piedāvāja arī rītvakar iet ballēties, bet jābrauc uz Lietuvu. un sestdien ir atvadu ballīte Artai, un vispār man bail kaut ko tādu pieminēt q., jo negribu, lai atkal salamājamies.
pudūmf.
ko nu.?
Pieradums nav pietiekoši spēcīgs
un barojošs, lai uzturētu cilvēku laimīgu. Tieši otrādi, pieradums ir tas, kas
barojās ar mūsu dvēseli. Pieradums pārvērš dzīvesprieka pilnus rituālus par
rutīnu, kura bendē. Pieradums zog iespējas kļūt laimīgākam un bagātākam.
Pieradums maskējas. Tas pielavās nemanot. Tas nepazūd pats, tas tikai grauž mūs
aizvien vairāk, līdz no mums ir palaicis pāri vien vecs, dzīvē vīlies grausts.
Iestāties - joka pēc. Kāpēc gan ne ?
tiks - tiks. netiks - netiks.
no big deal.
jau kādu laiku dzīvojos pa lauku mājām. uzkopju visu, gatavoju tētim un sunim ēst. vāru tomātu sulas, kopju augus un ko tik ne.
tāds mieriņš. civilizācijā parādos labi ja reizi nedēļā. tomēr pēc šādām dienām man noteikti sagribēsies kārtīgi izārdīties kādu nakti. vispār, sen nekas tāds nav darīts.
ir tāda īpatnēja sajūta, kad vari iet uz visām pusēm, iesākt ko vien vēlies, it kā. ehh
un opja apciemojumi, aizrādījumi un citi ne tik patīkami komentāri par to, kas kā nav vai ir izdarīts, atgādina to, cik man ļoti svarīgi ir, lai man būtu pašai sava vieta.
tik sen šeit nav rakstīts. kaut kā nespēju pietverties tam.
un šeku reku, protams, kad pietveros, tā ir čīkstēšana.
r. tikko pajautāja, vai nākamajā dzīvē visi pasaules iemītnieki būs slaidāki. sasmējos.
aij, pukojos par q., ka viņš nenāk ar mani ballēties.
dusīgs.
un vispār pasaule šobrīd liekas tik plaši apaļi kretīniska.
rīt man it kā jāpieskata bērni, nu cik nu vairs bērni. nezinu, vai esmu minējusi, bet man ar viņiem tās attiecības nav no stiprākajām,
tomēr es ceru, ka man ļaus veltīt laiku džakuzi, saunai un beidzot manas grāmatas lasīšanai.
pa vidu bestselleriem, kuriem biju pieķērusies, gribu bibliotēkā mēģināt uzrakt Ziedoņa epifānijas.
nezinu, ko iesākšu ar nākotni. pašlaik laikam spīd brīvprātīgais, bet es nezinu. itin nemaz.
vēl divi eksāmeni. viss kas notiek, bet nav dvesmas piespraust.
es protu baudīt gan būt vienai, gan kopā ar kādu. tomēr, kad esmu pilnībā tā dziļi ar kādu kopā, tad, laikam, neprotu domāt kā indivīds.
vai kā tur to sauc.
tikko saņēmu e-pastā lielisku brīvprātīgā darba piedāvājumu, tādu kādu gribētu, diemžēl, sākas jau 1. jūnijā. varbūt tomēr nebeigt skolu?
vīns, hokejs un edavārdi.
gaidu māsu mājās, dienas divas palikušas.
eksāmeni ar tepat aiz stūra. tad redzēs, ko dzīve tālāk nesīs, jo pati neredzu.
laikam tomēr esmu tuvredzīga.