.
'Publiski piedāvājot preci vai pakalpojumu, kā arī taisot tiesisku darījumu, kas saistīts ar publiski piedāvātas preces atsavināšanu vai pakalpojuma sniegšanu, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no personas dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelsmes, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida, veselības stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem.
Atšķirīga attieksme ietver personas tiešu vai netiešu diskrimināciju, personas aizskaršanu vai norādījumu to diskriminēt.
Tieša diskriminācija pastāv, ja salīdzināmā situācijā attieksme pret personu saistībā ar kādu no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem ir, bija vai var būt mazāk labvēlīga nekā pret citu personu. Netieša diskriminācija pastāv, ja salīdzināmā situācijā šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse rada vai var radīt nelabvēlīgas sekas personai saistībā ar kādu no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem.
Personas aizskaršana šā likuma izpratnē ir personas pakļaušana tādai no šīs personas viedokļa nevēlamai rīcībai, kas saistīta ar kādu no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem, ja šādas rīcības mērķis vai rezultāts ir personas cieņas aizskaršana un iebiedējošas, naidīgas, pazemojošas, degradējošas vai aizskarošas vides radīšana.
Atšķirīga attieksme (izņemot personas aizskaršanu) saistībā ar kādu no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem ir pieļaujama tikai gadījumā, ja šāda attieksme ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi.
Aizliegts sodīt personu vai citādi tieši vai netieši radīt tai nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka persona īsteno savu tiesību aizsardzību saistībā ar atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu.
Ja strīda gadījumā persona norāda uz apstākļiem, kas varētu būt par pamatu tās tiešai vai netiešai diskriminācijai, personas aizskaršanai, norādījumam minēto personu diskriminēt vai nelabvēlīgu seku radīšanai, aizskārējam jāpierāda, ka atšķirīgas attieksmes aizliegums vai aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas nav pārkāpts."'
Ik pa laikam šur tur uzpeld kāds žēlabraksts par to, kā jaunā paaudze vairs nemāk rakstīt, bet tā vietā tik sēž ieurbuši degunus ekrānos. Skumjas par zaudēto rokrakstu.
I can’t recall the last time I saw students passing actual paper notes in class, but I clearly remember students checking their phones (recently and often). In his history of handwriting, The Missing Ink, the author Philip Hensher recalls the moment he realized that he had no idea what his good friend’s handwriting looked like. "It never struck me as strange before… We could have gone on like this forever, hardly noticing that we had no need of handwriting anymore."
Articles about the decline of handwriting date back to at least the 1960s—long after the typewriter, but a full decade before the rise of the home computer.
Vairāk - https://www.theatlantic.com/technol
(Un tiem, kas skumst, ka viņu bērniem nav daiļrakstīšanas nodarbības, bet viņiem gan bija... Nu nez, es skolu sāku barikāžu gadā un nebija man daiļrakstīšana. Bija regulāras atzīmju samazināšanas uzvedībā par nekārtīgu dienasgrāmatu slikta rokraksta dēļ utml, bet ne daiļrakstīšana. Protams, mēs totāli esam ekrānu paaudze, jo informātika gan mums bija jau sākumskolā - bet tur nu mēs tiešām bijām special, tas vairāk dēļ mūsu pilsētiņas silikonielejas sapņiem.)
Ir jau, protams, dzirdēts par izglītošanas metodēm, kas arī tagad mazajiem skolnieciņiem pieprasa rakstīt ar flomīšpildspalvām, nevis lodīšpildspalvām. Tādā veidā, iespējams, ir arī kāda jēga. Bet daiļrakstīšana ar lodīšpildspalvu ir muļķīga un, kā izrādās, pat rokai neveselīga lekšana aizgājušā vilcienā. To var saglabāt kā mākslu, bet kustību veicināšanai - varbūt tomēr vairāk sportu un vairāk hands-on dabas/zinātnes mācīšanu?