Katru gadu ar sajūsmu gaidītie Mārupes gurķīši nu jau nedēļu (varbūt pat vairāk) pieejami...
Bet šogad man patriotisma trūkst. Kaut kādi.. impotenti pārāk lunkani tie Mārupes gurķīši veikalos pagājšnedēļ. Un vienīgais drosmīgi nopirktais - rūgtens viscaur un bez tās Gurķa Smaržas. Pietrūkst man patriotisma grauzt to lunkano un ciest Tēvijas, Dzimtenes un kā vēl tur mīlestības vārdā. Lai gan it kā jau sīkums. Tikai gurķītis.
Vai Mārupes gurķi tiešām kļuvuši skumjāki, vai vienkārši esam izlaisti visu ziemu no igauņu (kārtīgi pēc gurķiem smaržojošajiem gurķiem) pārtiekot? Pie tam, kā stāsta, lūk Valmierā tieši igauņu gurķi esot tādi-nekādi, bet Mārupes gurķi ar lunkanumu nesirgstot.
Savādais ir tas, ka tomēr vienu iegādājos un sagriezu salātos. Varbūt es nezinu, kā pareizi gurķim salātos ir jāuzvedas, bet šamais momentā sasuloja. Vilšanās. =(