f pirms laika jautāja par apbrīnu par ķermeņa dzīvības radīšanas spējām. Nu jā, ko tad es, man divi bērni ir, bet tā pareizi, sabiedrības priekšstatiem atbilstoši radīt - t.i. piedzemdēt stacinārā, klusiņām klausot vecmāti, standartpartogrammai ideāli atbilstošās dzemdībās - man nav izdevies.

Labi, ka 21. gadsimtā mums ir Tehnoloģijas, kas ļauj dzīvību radīt arī tādām, kā man.


Varbūt man par to neizdošanos būtu jājūtas skumjākai un vainīgākai, nekā jūtos.

( vēl teksts )

Bet pirmā pusotra bērna nedēļa, ja ir iespēja to pilnībā netraucēti izbaudīt, veltoties gandrīz tikai bērnam... tas ir visskaistākais, vislaimīgākais, vismaģiskākais laiks dzīvē. Un tieši tajā nedēļā arī dzimst childfree nonievātie 'bērns ir svarīgākais, ko šajā dzīvē esam radījuši'... Jo tas nozīmē pavisam ko citu, nekā izklausās. Mēs esam dzīvas būtnes. Dzīvībai jāturpinās. Dzīvība ir viss nākotnes potenciāls. Nekā svarīgāka gluži vienkārši nav.

Nja. Te nu bija mans sapnītis, par to, kā es pirmajos mēnešos varēšu lopsēt kazas jogurtus un neuztraukties, ka 'tas tak arī piena produkts un Ja Nu Bērnam Govs Ob Alerģija'.

Lejnieku kazām arī, redzieties, kazlēni, līdz februārim vairāk piena produktu nebūšot.

Tātad... kur man tagad dabūt savu 'biezs nepārsaldināts jogurts ar mellenēm' fiksu? :(