"sieg heil" ir starptautisks neformāls daudzu pasaules nacionālistu sveiciens. gluži tāpat kā, piemēram, mūzikas terminoloģijā dominē itāļu vārdi (tu taču nesauksi visus mūziķus, kuri lieto itāļu terminoloģiju par fašistiem? (kaut gan tas varbūt nebūtu nemaz tik peļami))
--
mani kaitina cilvēki, kuri man uzmācas [..] kosmopolītismu. un lai kas arī notiktu,neviens mani nepiespiedīs mainīt savus uzskatus,savus ideālus un mērķus.

( (c) zizii )

Laikam jau jāpažēlo tie nabaga, nelaimīgie nacionālisti tomēr.

Grūti vienlaicīgi nīst kosmopolītismu, ja globalizāciju un starptautisko sadarbību ta gribas? Un paskat, pat savā valodiņā vairs runāt nemāk, bet kā tādi kārklu vācieši, no savas tautības sakaunējušies, lepni izkviec – „Sieg heil”! Viņiem ir kauns, ka nākuši no tik mazas valstiņas, ka tās iekšienē nespēj atrast gana domubiedrus, lai piepildītu cilvēcisko saskarsmes tieksmi. Jāmeklē vien radniecīgās dvēseles ārpus šīm robežām.

Iedomājieties, kas par iekšējo konfliktu? Kas par drāmu! Varbūt pat traģēdiju, kur kādas nabaga nacionālists, pēkšņi atskārtis savas iekšējās pretrunas nespēj turpināt dzīvot šajā drausmajā pasaulē un lepni sakodis starp zobiem cianīda kapsulu pēc brīža mirst, kad viņa eritrocītu hemoglobīns zilskābes anjona ietekmē vairs nespēj piesaitīt slāpekli.

Tas bija aizliegtais auglis un kārdinātājs.
Kafijas atrašanās ekskluzīvi pieaugušo tasītēs padarīja to par kaut ko daudz apbrīnojamāku par šampanieti, vīnu vai balzāmu, ko pamēģināt un noraidīt iespēja tapa dota. Tā bija kafija, kuru dzēru viesojoties pie draudzenes nerātnību velniņam smīnot dzēru līdz nelabumam – ko izraisīja kas? Ticība, ka kafija ir slikta?

Un kapučīno, tas apdzejotais un apdziedātais piena putu mākonis, kas tapa kārots vairāk par īstu karsto šokolādi. Nu tādu īstu, biezu, rūgtu karsto šokolādi, nevis viegli rozā ietonētu pienu ar kakao... Pat nezinu, kā par manu kaislību kļuvusi latte nevis capuccino.

Apsēsties ar kādu pie galdiņa un malkot kafiju. Un atklāt, cik brīnišķīgs skats uz baznīcas skulptūru paveras pa logu.

Sajūta, kas pieprasa atkārtojumu.

Ir jāpaskatās uz piedāvājumu.

Jāpadīc 'Mēs taču to gribam, gribam, vai e?'

Jāpaskatās uz cenu un jāsecina, ka 40+ Ls tikai par vēl vienu rotaļlietu, kuru vispār droši vien arī bez maksas var dabūt ir visai daudz.

Un tikai tad, tikai tad ~10Ls pēkšņi šķiet ļoti normāla un pieņemama cena ar spēli.


Ak jā, runa ir par Heroes of Might and Magic V. Viena no retajām reizēm, kad ideja spēli iegādāties vispār iešāvusies prātā. Vienīgā reize, kad kaut kā 'special collection edition' pēkšņi izklausās pēc lieliska piedāvājuma.