Kad biju maza, man bija bail no iespējamās kremēšanas - jo kā citādi pēc gadiem pārsimt kāds arheologs varēs atrast manu skeletiņu un mani reanimēt? Es pat gribēju, lai mani noteikti apglabā tajos latgaļu tautastērpos, kur bronzas daudz, jo izlasīju, ka bronzai ir konservējošas īpašības.

Kad nedaudz paaugos un vai nu augšāmcelšanās vairs nešķita tik būtiska, vai izdomāju, ka ķermeņa saglabāšanās kapiņā tur galīgi nav būtiska, sāku baidīties no kremēšanas, iedomājoties, cik briesmīgi būtu, ja nu es tās laikā vēl būtu dzīva? Man bija (vispār jau vēl joprojām ir, bet nu... krietni mazākā mērā) paniskas bailes no lieliem katliem verdoša ūdens, ko kāds nes garām. Par atklātu uguni vai sakarsētām pannām/gludekļiem nemaz nerunājot.

Bet pagāja laiks, un pavisam mierīgi padomājot - krematorija karstumā nez vai sāpju sajūta būtu īpaši ilgstoša. Sliktas dzīves beigas, bet tomēr, salīdzinot ar smakšanu mazā šaurā kastītē zārkā... pēdējais varētu būt nepatīkamāks. Lai gan klaustrofobija man nepiemīt - tomēr, pēdējā perspektīva šķiet objektīvi nepatīkamāka.

Citādi jau kremēšana laba - vietu mazāk aizņem zemītē. Un, nu jā, man kapsētas tomēr ne pārāk patīk.

Brītiņu pamētājoties pa google un yandexa rezultātiem, izdevās tomēr atrast nedaudz vairāk par filmu...

Viens, šķiet, ir skaidrs. Uztraukties par to, ka filma ne pārāk līdzinās grāmatai nav vērts. Spriežot pēc apraksta - tur vispār no grāmatas radziņi, nadziņi un varoņu vārdi ir atlikuši. Tāda, lūk, alternatīvā realitāte grāmatu realitātei.

Vienīgais, ko atceros no 2005.gada sagaidīšanas – sēdēšana maiskrēslā, ar kājām, izstieptām pret kamīnu, melnajiem maisiem ar vēl neizsaiņotajām mantām (patiesībā, šķiet ‘mantu izsaiņošana’ turpinājās arī visu Janvāri). Un vēl īsi pirms tam – pārdomas par to, vai vērts iegādāties eglīti jaungadam vien – nu labi, līdz viņa dzimšanas dienai paglabāt un stāstīt, ka svinam pēc vecā kalendāra? Pārdomas par eglīti pavisam vienkārši atrisināja uz sadarbību neorientēts pārdevējs – tik ļoti, lai pūlētos saprast viņa neartikulēto runu mēs eglīti pilnīgi noteikti nevēlējāmies.

Ko atcerēšos no 2006.?

• Sparīgo uguņošanu, kas savu ļauno garu aizbaidīšanas funkciju būs izpildījusi uz goda. Pat mūsu dēmonisko minci tomēr pamanījās sabiedēt – gan ne uz ilgu laiku, viņa ziņkārība, izskatās, arī šoreiz palīdzēja bailes pārvarēt visai ātri.


• Atziņa – svētku gatavošana ir obligāts priekšnoteikums svētku sajūtai. Vajag griezt to rosolu, vajag pašiem ielikt krāsnī to cepeti un minēt, cik ilgi tas jācep. Vajag pašiem izcept un nokrāsot piparkūkas. Ne jau ēšanā tā sāls – gatavošanā


• „Susura gada” priekšā lasīšana. Lai nu paliek tie, kas no grāmatu priekšā lasīšanas aizmukušu piecu gadu vecumā - lasīt grāmatu kādam skaļi ir pavisam kas cits, kā lasīt to tikai sev un klusām. Man patīk lasīt priekšā. Un man joprojām patīk, ja priekšā lasa man.


• Neatcerēšos prezidentes uzrunu, lai gan atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, to tiešām klausījāmies. Gan – nosacīti, vairāk nododoties sarunai ‘vai tiešām mēs esam idioti, ja nebraucam strādāt uz Īriju?”


• Arkādi ‘nonākt mājās nepaslīdot un izvairoties no jaunajiem anarhistiem, kas vecāku uzraudzībā rokā turot kartona trupiņas raidīja gaismas dekorācijas valsts īpašuma virzienā