Vienīgais, ko atceros no 2005.gada sagaidīšanas – sēdēšana maiskrēslā, ar kājām, izstieptām pret kamīnu, melnajiem maisiem ar vēl neizsaiņotajām mantām (patiesībā, šķiet ‘mantu izsaiņošana’ turpinājās arī visu Janvāri). Un vēl īsi pirms tam – pārdomas par to, vai vērts iegādāties eglīti jaungadam vien – nu labi, līdz viņa dzimšanas dienai paglabāt un stāstīt, ka svinam pēc vecā kalendāra? Pārdomas par eglīti pavisam vienkārši atrisināja uz sadarbību neorientēts pārdevējs – tik ļoti, lai pūlētos saprast viņa neartikulēto runu mēs eglīti pilnīgi noteikti nevēlējāmies.

Ko atcerēšos no 2006.?

• Sparīgo uguņošanu, kas savu ļauno garu aizbaidīšanas funkciju būs izpildījusi uz goda. Pat mūsu dēmonisko minci tomēr pamanījās sabiedēt – gan ne uz ilgu laiku, viņa ziņkārība, izskatās, arī šoreiz palīdzēja bailes pārvarēt visai ātri.


• Atziņa – svētku gatavošana ir obligāts priekšnoteikums svētku sajūtai. Vajag griezt to rosolu, vajag pašiem ielikt krāsnī to cepeti un minēt, cik ilgi tas jācep. Vajag pašiem izcept un nokrāsot piparkūkas. Ne jau ēšanā tā sāls – gatavošanā


• „Susura gada” priekšā lasīšana. Lai nu paliek tie, kas no grāmatu priekšā lasīšanas aizmukušu piecu gadu vecumā - lasīt grāmatu kādam skaļi ir pavisam kas cits, kā lasīt to tikai sev un klusām. Man patīk lasīt priekšā. Un man joprojām patīk, ja priekšā lasa man.


• Neatcerēšos prezidentes uzrunu, lai gan atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, to tiešām klausījāmies. Gan – nosacīti, vairāk nododoties sarunai ‘vai tiešām mēs esam idioti, ja nebraucam strādāt uz Īriju?”


• Arkādi ‘nonākt mājās nepaslīdot un izvairoties no jaunajiem anarhistiem, kas vecāku uzraudzībā rokā turot kartona trupiņas raidīja gaismas dekorācijas valsts īpašuma virzienā