Sen nav rakstīts. Bet ne tāpēc rakstīšu, bet gan tāpēc, ka gribas un blociņš ar oranžās tintes vārdiem jau sāk uzmācīgi dancot manā priekšā.
Tiešā reportāža no 4. Rindas labās puses iekšējā krēsla mūsu autobusā kaut kur Sardīnijā, ceļā no D uz Z.
Es labāk sākšu ar sākumu.
Nu, labi, šodien ir jau 3. diena, bet es tāpat sākšu ar sākumu.
Mūsu ceļš sākās visiem skolēniem tik nozīmīgajā dienā 1. septembrī – Zinību dienā. Protams, daži skolēni ir tik stilīgi, ka viņu mācību gads sākas lidostā. Tas bija ap plkst. 10:00, kad Undīne kopā ar mammu un, protams, koferi ienāca lidostā, lai atkal, tiesa gan, ne pēc laimīgiem 3 mēnešiem, bet gan nieka 2 dienām, tiktos ar savām skolasbiedrenēm.
Sekoja meiteņu atvadas no vecākiem, „iečekošanās”, un tad sākās mūsu diena gaisā, uz zemes, Lidostu veikaliņos un uz to grīdām, spēlējot nebeidzamas Duraku un Uno partijas.
Pirmais bija lidojums ar airBaltic līdz Milānai, kur B07 vietā sēdēja Undīne, viņai pa kreisi, spriežot pēc pases, kāds Krievijas pilsonis, bet pa labi – jaukais itālis Luidži, kas 1,5 gadus strādā Latvijā, viņam ir datoru un banku bizness, māja Siguldā un 4 bērni.
Un viņš runā latviski! – viņam gan ir grūtības ar gramatiku, taču vārdu krājums ir ļoti labs. Mēs kopā skatījāmies Robinu Hudu viņa izīrētajā multivides atskaņotājā, un es dabūju dāvanā sūdīgas austiņas, bet toties ar tiem gumijas puļķiem. Diemžēl Luidži neļāva sevi nofotografēt, tāpēc nevaru jums parādīt savu līdzbiedru. Otrajā lidojumā Milāna-Kaljari biju starp pašu meitenēm.
Pēc gaisa ceļojumiem sekoja pārbraucieniņš ar busu līdz mūsu apmetnes vietai , kas izrādījās četrzvaigžņu viesnīca. Par mūsu priecīgo pārsteigumu varat nešaubīties. Mums tur bija balkons, skats uz mežiem, baseinu, jūru... āaghhh. Diemžēl šajā burvīgajā viesnīcā pabijām tikai nepilnu nakti un rītu – pēc brokastīm sākās mūsu ceļš uz festivāla norises vietu salas ziemeļos, Porto Torres pilsētā. Protams, došanos prom mēs neuzņēmām ar sajūsmu („Skolotāj, skolotāj, lūdzu, noslēpiet mani skapī, es nekur negribu brāāāukt!”). Mūsu ceļš ilga aptuveni trīs stundas, un, kad pēc savas zvaigžņotās viesnīcas ieraudzījām apdrupušu 14. gs. romāņu stila klosteri, mūs atkal sagaidīja pārsteigums, taču, ieejot iekšā, tas kļuva vēl lielāks – cik forši, ka cilvēki saglabā māju ārējo senatnību, bet no iekšpuses tās uzpoš kā jaukus viesnīcu numuriņus!
Un tad sākās mūsu nebeidzamās kravāšanās, ēšanas, kavēšanās, dziedāšanas, fotografēšanās un, protams, smiešanās.
2. datumā mums bija koncerts Kaut Kur, braucām kādu stundu divas cauri kalniem un viskaut kur, mūs sveica vietējais vīru korītis, kuram bija viskrutākie līdz šim redzētie tērpi (ar šlepēm kājstarpēs). Pirmais dziedāja Holandes sieviešu koris Isalana, ka sastāvā ir 12 profesionālas dziedātājas, pēc tam mēs. Galvenā mūsu programmā, ja tā varētu teikt, bija Ramiņa mesa, kur solo dziedāja Laima, un Ešenvalda „O Salutaris Hostia”, kur solistes bija Atkal Laima un Liedskalniņu Līga. Pēc tam Laima besījās un pārmeta sev, lai arī viņas balss vienkārši bija nogurusi un vienkārši ne tai labākajā stāvoklī. (Khmšāvaitāviņatosbellojošositāļusatstājamutēmvaļākhm). Pēc koncerta gājām ēst (Undīne apēda olīvi! *vemj, bet lepni*). Tā kā itāļi vienmēr ir ļoti laicīgi un punktuāli, vadoties pēc savas īpašās etiķetes un tā kā programma un pucēšanās, un ēšana arī bija ilgas padarīšanas, mēs nonācām savā cellē... kaut kad naktī.
Nākamajā rītā brokastis izlaidām, lai celtos nevis 8os, bet 11os un tiktos ar pārējiem 13os pusdienās. Vakarā – koncerts, taču šoreiz, tāpat kā visas nākamās dienās, San Gavino bazilikā blakus mūsu klosterim. Tā kā atkal uzstājās Isalana, mēs nevis gājām klausīties, bet taisījām kora foto, ko uzņēma vienīgais mūsu līdzpaķertais grupas vīrietis, mūsu fotogrāfs Egons.
Tad jau devāmies dziedāt, un pēc koncerta, kas, tāpat kā visi pārējie, bija sācies 9os un ar kādas +/- pusstundas nobīdi, kaut kad naktī pēc naksniņām (vai drīzāk Naksnām) iegāzāmies gultās, lai 4. Septembrī no rīta ēstu garšīgos šokolādes kruasānus un dzertu sulu un kapučīno. Pēc tam devāmies iepirkt suvenīrus, iztērējot naudas kalnus muļķībās. Par dienas populārāko personu kļuva mans pandulācis Alberto jeb Alberts, kurš arī pašlaik sēž un skatās, kā es rakstu, un kuram pie pusdiengalda pat bija fotosesija. Tad sekoja dienišķais mēģinājums no 15iem līdz 17iem, kārtošanās, pucēšanās (Laima manas acis sakrāsoja tā, ka dažas astotās klases meičas man teica pagriezties pret viņām un kāda pat novērtēja, ka es smuki izskatoties), blāblāblā, tad gājām klausīties ļoti labo vīru kori. Pēc tam mums – man, Lūizei un Laimai – bija fotosesions pie bazilikas. Mes bijām koristes uz soliņiem, koristes visur kur un īpaši bijām stabi starp stabiem (Egons: Meitenes, jūs tādas statiskas. – Meitenes: Tā Ir Stabu Bilde, Tā Tam Ir Jā-Būt). Paldies Egonam! Pēc tam mums bija ierastās pēckoncerta vakariņ-naksniņ-brokastis. No sākuma mums vispār nebija, kur sēdēt, vis mūsu restūzis izskatījās pilns ar itāļiem, taču tad mūs aizvadīja uz vietām blakus viņiem un dažus, ieskaitot mani, uz blakus telpu, apsēdināja un atnesa picu. Pariezāk – 2 ~30 cm diametra picas uz 10 cilvēkiem (mūsu istabiņu - mani, Laimu, Luīzi, tad vēl pāris jaunāko klašu meitenēm un pieaugušajiem). Desas pica pēc mūžīgās pastas, kabačiem, baklažāniem un kartupeļiem bija negaidīta un patīkama pārmaiņa. Pēc tam mums atnesa divas šķiņķa picas, ko apēdām, divas salami picas, ko apēdām, divas kaut kādas picas, ko apēdām, un divas olīvu un baklažānu picas, ko sākām ēst (dažs labs, protams, iztika ar maizi, sieru un kečupu, savus baklažānus un olīvas piešķirot citiem). Tad jau es sāku smieties – sak, man tāda sajūta, ka, kamēr mēs tās picas apēdīsim, mums nesīs vēl. Tad pienāca viena 8. klases meitene un teica: „Tā tante mums pastāstīja, ka tā ir spēle – cik daudz picu kurš apēdīs. Kad gribam beigt, mums jāsaka „Basta!”” Tā nu mēs ātri vien nobastojām (ļoti jauki, jo es jau sāku baidīties, ka dabūšu vēl ko ļaunāku par olīvām un kabačveidīgajiem radījumiem) un apēdām līdz galam atnestās picas. Kad sākām jau lēnā garā posties uz izeju, pēkšņi atskanēja gaviles no blakus telpas. Kad aizgājām, redzējām jautros itāļus un mūsu kora meitenes, it īpaši Austru, kam galvā bija balta kovbojcepure ar plīvuru – izrādījās, ka tur notika vecmeitu ballīte, un viņa kaut kā bija tikusi pie līgavas cepures un sadraudzējusies ar visiem itāļiem. Tad mums palūdza nodziedāt dziesmu līgavai, un, nespēdamas izvēlēties, nodziedājām „vispiemērotāko” – „Pūt’ vējiņi”. :D Tad jau gājām uz mājām, un, kad Austra noņēma cepuri, izrādījās, ka zem tās viņai ir vēl rozā atsperu radziņi. Uz atvadām viņa itāļiem uzsauca „Party hard!” un pēc tam teica, ka tas bijis labākais tusiņš viņas mūžā. Ja godīgi, es viņu apbrīnoju un priecājos, ka kādam bija tik jautri.
Šodien atkal bija brokastis, un pēc tam sekoja milzu karstais fotografēšanās pārgājiens kora reklāmas bukletam, pusdienas, mēģinājums un klusā stunda, kurā bija jāguļ, bet kurā Undīne darīja to, ko dara vēl pašlaik un kurā jaunizceptās astotās bauroja pa pus pagastu. Vēl pāris stundas, lai sakrāmētu koferus un (Undīnei) pamācītos koncerta programmu, tad koncerts ar Isalanu un vīru kori, un mūsu tautisko repertuāru, naksniņas mūsu restūzī un driveaways, un flyaways mājās, kur ir auksti un kur ir skola. Bet tur ir mājas.
Tā bija tiešā reportāža no Undīnes gultas San Gavino klostera Porto Torres pilsētā Sardīnijas ziemeļos 5. Septembra pievakarē. Paldies par uzmanību!
Un tagad tiešā reportāža no Undīnes brāļa istabas 10. dzīvokļa 12. nama Lielajā ielā, Tukuma centrā, Tukumā, Tukuma novadā, Zemgalē, Latvijā 2010. gada 11. septembrī ap plkst. 13:25: jā, pēc tam mums bija koncerts, prombraukšana busā, lidošana, zolītes spēlēšana un kopā aptuveni stundas miegs. Tad ieradāmies Latvijā, vecāki sagaidīja bērnus, Undīne sagaidīja tēti un aizbrauca uz kopmītnēm, kur krāmēja ārā drēbes, saspiestos suvenīrus un citas mantas, iepazinās ar istabas biedreni un mācīja brālim krievu valodu.
