Tā dziedāja Undīne

Uh, esmu mājās. Kopā ar tualetes papīra rulli, sarkanu degunu un sāpošu kaklu.
Cepos par visādām muļķībām un vispār domāju lietas, kas ir nereālas un bezjēdzīgas.
Vismaz sekmes labas, lai gan nejūtos tam veltījusi vairāk nekā parasti. Es par to priecājos un reizē man vienalga, jo manī pašā atkal valda sviests.
Nē, ir jau labi. Es tikai pati sev traucēju, meklēju ideālus cilvēkus, cenšos citus mainīt, lai gan pati apvainojos par jebkādiem sīkumiem. Un neredzu to, kas man ir blakus, gribu tikt līdz cilvēkiem, nevis stāvēt un gaidīt, līdz kāds nāks pie manis, lai arī patiesībā to vien daru kā stāvu uz vietas un raidu prom tos, kas nāk labprātīgi, uzskatot viņus par garlaicīgiem cilvēkiem bez sava viedokļa. Bet cilvēki ar savu viedokli ir tādi paši kā es - spēj citus aizvainot ar skarbāku vārdu, strīdēties, nepiekrist, un viņi ir gatavi piedalīties vārdu kaujās, nevis klausīties un māt ar galvu... Un viņi nenāks tikai tad, kad es saucu, bet gan tad, kad paši gribēs un varēs.

Var ilgi meklēt vietas, darbus un cilvēkus, ka iemīlēt. Bet augstāka māksla ir iemīlēt to, kas jau atrasts.

Neatkarīgs cilvēks ar savu viedokli un mugurkaulu nebūs vienlaikus arī paklausīgs un padevīgs. No otra nevar gribēt visu. Var tikai apdomīgi izvēlēties, ko vēlēties.

Šodien sapratu, ka obligāti jāiet mācīties solfedžo papildus. Ja kāds, kas šodien 10 elementos dabūja visus 10, iet papildus mācīties, tad ko es te ar savu četrinieku vispār lai daru...
Taču ne vienmēr desmitnieki dara priecīgu. To vēlreiz sapratu šodien, kad latviešu valodas skolotāja nenoturējās un savā sliktajā garastāvoklī izteica netaktisku piezīmi, kas šķietami pacēla mani augstāk par pārējiem klasesbiedriem. Pati jau arī tajās latviešu valodas stundās laimīgi lienu no ādas ārā, jo tas ir kas tāds, kas man patīk un padodas, bet tomēr klasesbiedru attieksme uz to bija vienkārši... zēni katra teikuma galā piemetināja "varbūt pajautāt Undīnei, viņa taču mums ir vislabākā" un "spogulīt, spogulīt, saki man tā, kura šai pasaulē visgudrākā? - Undīne!" tipa izteicienus, un pat meitenes tikai ķiķināja, lai arī zēni pret nevienu neizturas ar kaut kādu... nu, es nezinu, parasti taču ir vai nu zēnu un meiteņu bariņš un mīlīga ķircināšanās vai ideālā gadījumā visai klasei draudzīgas attiecības, bet mums zēni vienkārši var iespert meitenei, kad pie klases izejas ir "sastrēgums". Es saprotu, ka to var darīt 7. klasē, bet es sāku piekrist skolotājiem, ka papīru mētāšana un skaļa apsmiešana nav 9. klasei piemērotas izklaides.
Rīt vismaz varu nedaudz ilgāk pagulēt, jo uz ķīmiju tiem, kam labi kontroldarbi, nav jāiet. Jāpabeidz vizuālās mākslas murgu darbs, jāizpilda ķīmijas uzdevumi, un tad varēšu pavadīt mierīgu vakaru.
Izņemot tos mirkļus, kad gribas ielīst kaktiņā ar žileti un skaļi bļaut "Neviens mani nemīl!", es tiešām esmu optimists. Tikai man vairs nav pat stūrīša, un žiletes nekad nav bijis.

Šai dienai nebija ne vainas. Diriģēšanā gāja sakarīgi, un Ilona ir Latvijā... tiesa gan, iešanas uz Dadu vietā izvēlējos vakaru kojās ar kartupeļiem un karbonādītēm, un savām ierastajām, mokošajām domām, bet nenožēloju. Ar sešiem latiem vienkārši nevar aizbraukt uz Dadu, paēst divas dienas un aizbraukt uz Tukumu. Un dažreiz vajag arī paklusēt un ļaut parunāties citiem, kas nav tikušies. Aizmirsu gan nabaga Laimas sāpošajai galvai iedot kādu drapi, bet, cerams, viņai paliks labāk. Arlabvakaru.

Šodien bija skaista diena par spīti tam, ka, ieraugot Jāni ar konfekšu maisiņu, kad blakus stāvēju es ar nekādu nojausmu par šodienas datumu, man gribējās sasist savu galvu pret sienu. Tā sākās ar "Katjušu" modinātāja lomā, gaismu logā (pamosties pusgaismā - svēētki!), dušu, vingrošanu, brokastiņām, matemātiku, literatūru (skolotāja ieviesusi man jaunu atzīmi - 10 ar plusu, wooho! :D), un tad braucām uz Gētes institūtu. Patīkami bija paklausīties skaistā, tīrā vācu valodā un pat kaut ko saprast... pēc tam gan stāstītāja pārslēdzās uz latviešu valdou, un, kad mums bija jārakājas pa bibliotēku, cenšoties pēc iepsējas ātrāk atrast atbildes mums uzdotajiem uzdevumiem, mana dižā flegma man atkal lika kaunēties. Bet es dabūju trīs jaukas piespraudītes "quatsch", "toll" un "prost", kā man mazliet pietrūkst dzīvē. Locekļi gan atsala - -20 grādi manām ciskiņām nemaz nepatīk.
Šodien man bija tā iespēja iegādāties "0 Lienīšu par 2 cenu!" akcijas cenā - 1. stundā bijām institūtā, uz otro Vanaga laikam mūs nesagaidīja.
Airai šodien bija tīri labs garastāvoklis, un, par spīti tam, ka 1. zemie alti bijām 2,5, atbildības sajūta man lika būt vēl centīgākai. Patika arī iespēja parunāt.
Vakars ar Laimoni bija jauks. Sušīīī un sarunas. Tiesa gan, īsti normālu sarunu mums tā arī aizvien vēl nav bijis, lai arī mēģinu runāt no sirds un kaut ko pateikt no tā, kas sautējas iekšā. No sirds, bet nepatiesi. Tā gribas ar kādu parunāt, gribas, lai sadzird. Bet nedaudz bail, ka sadzirdēs.
Pie klavierēm šovakar jutos jauki. It kā varētu viņām pastāstīt, ko jūtu. Vēl neveiklāk nekā ar vārdiem, bet man šķiet, ka mani saprata.

Jau pagājis mēnesis no pagājušā ieraksta, bet nekas dižs jau arī nav noticis. Piecas dienas nedēļā atkal pavadu Rīgā, mācības jau paspējušas tikt pāri kaklam, Latvija baidās no gripas un aizvien sūdzas par ekonomisko situāciju.
Bet šodien esmu mājās, par ko kā parasti priecājos. Taču sniegšu nelielu kopsavilkumu par šo nedēļu, jo vairāk neko neatceros.
Pirmdien man bija tā laime neiet uz skolu. Tā vietā kopā ar klasesbiedrenēm Lauru Š. un Anniju, istabas biedreni Bundīni un diviem viņas klasesbiedriem devāmies uz latviešu valodas un vēl diktāk literatūras olimpiādi. Ja godīgi, man nepatika. Ticu, ka olimpiādes labotājiem arī mans darbs nepatika. Bet pēc tam devāmies uz kino, kur, kā latvieši saka, iečekojām "Melno gulbi". Man filma patika, ja neņem vērā, ka lielu daļu filmas pavadīju ar galvu kaut kur savā klēpī, jautājot, vai galvenā varone beidzot nomira.
Otrdiena bija dīvaina. Lienīte kā par nelaimi slimoja jau otro nedēļu, tāpēc mums nenotika solfedžo un mūzikas terorija, un es pārpratu, ka arī vācu valoda nenotiek. Korī no 9. klases bijām veselas divas. Vareni.
Trešdien izmēģināju spēkus zīda apgleznošanā. Pieminēsim zīda gabalu ar klusuma brīdi.
Ceturtdien apgramstījām stilbus - kāda miruša liellopa kaulus. Bioloģijā sākām apgūt tēmu par kauliem. Ģeogrāfijā kārtējais kontroldarbs, kurā sajutos tiešām stulba. Arī ģeometrijā pēc katras darbības gāju pie Kreicenes, bakstīju viņu un jautāju, ko darīt ar iegūtajiem lielumiem. Mācību priekšmeti, kas saistīti ar zemi, man kaut kā neaiziet. Vakarā abas ar Bundīni sajutāmies slikti, bija vairāk temperatūras nekā vajag, aizgājām gulēt ātrāk, nekā bijām izmācījušās.
Piektdien biju uz visām stundām, Bundīne uz divām. Par laimi ķīmijā kd tomēr nebija, un es visai veiksmīgi pārdzīvoju to dienu, ja neņem vērā to, ka vizuālajā mākslā jutos tikpat laimīga par saviem mākslinieces skiliem kā trešdien mājturībā. Vides dizaina objekts - skolas pagalms... Jā, izdomas mācību programmu sastādītājiem netrūkst. No rīta ārā bija burvīgs laiks, to redzēju pat pa logu - zilas debesis, putniņi čivina, brūnie ledus kluči kūst... Kad man bija jādodas uz vilcienu, ārā lija sniegs, un visapkārt pletās migla, saplūzdama ar debesīm. Plāni par iešanu ar kājām uz Zasulauka staciju tika atlikti uz skaistāku dienu. Kad maršrutā Kojas-centrs redzēju cilvēkus visdažādākajās drēbēs un visdažādākajos fiziskajos stāvokļos, un kad iemetu naudiņu uz ielas palikušai ģimenes māmiņai, manas problēmas likās tik niecīgas, niecīgas...
Šodien diezgan slinka diena kaut kā, lai arī biju ārā, pa veikaliem kopā ar māmuļu pavazājos un arī Bahu drusku pabakstīju. Ātri laiks aizskrēja, un nav padarīta darba sajūtas. Tagad klabinos te jau krietnu laiku, vārdu sakot, nedaru neko vērtīgu. Fonā skan Beirut, radīdami vasarīgas bohēmas atmosfēru. Gribas atvērt logu, ieruadzūt zilās debsis, baltos spalvu mākonīšus, zaļās lapas kokos un sajust vēju sejā. ļoti.

Jā, daudz miega ir labi, bet ka man tik ļoti nāks miegs arī šorīt, es nebiju paredzējusi. Nē, nu, es jau arī līdz vieniem nosēdēju miljons.lv, maniakāli ķiķinādama, līdz mamma mani atnāca un aizdzina reizi par visām reizēm, bet es ceru, ka tik miegaina nebūšu katru šī gada rītu.
Bet nu jau esmu sen kā augšā, uztaisīju brokastiņas, palīdzēju sakopt aiz eglītes, kuru šovakar neģēlīgi novācām, un par to jūtos labi. Pēc tam izveidoju trepju uzkopšanas grafiku mums un kaimiņiem, un tad mamma mani uzaicināja pastaigā. "Vienkārši pastaiga kopā ar mammu" ir kaut kas tāds, kas pirms tad, iespējams, vispār nebija bijis. Mēs bridām, runājām ar suņiem, līkumojām, kāpām vairākos vietējas nozīmes Himalajos, varonīgi šķērsojām kupenas ceļmalās, metām lielus lokus, grūdām viena otru kupenās, skaļi ķiķinājām un brēcām un sastapām tikai vienu paziņu.
Tagad atkal sēžu te kā piepe ar savu mūziku savās ausīs un mēģinu sev ieskaidrot, ka būtu labi aiziet pie klavierēm, lai atkal neieslīgt tur, kur nevajag.

Labdien 2011. gadā!
Patiesību sakot, ja būtu jāpiepildās tam teicienam par to, ka gads būs tāds kā tā kā sākums, man nebūtu lielu pretenziju - es šo gadu sāku mājās, siltumā, kopā ar daļu ģimenes, ar daudz miega, kurā bija daudz sapņu (pat Garančai vienā no tiem garām pagāju, muti pavērusi :D), ar sieviešu dienu mājās (abi vīrieši laukos), atsvaidzinātu matu krāsu, sapu(ū)cēšanos pašas priekam (es tagad izskatos pēc maza rozā mākonīša un smaržoju pēc koksriekstiem, mango un matu krāsas, un manu ģīmi klāj jaunais tonālais. Beidzot ir.), un tagad klausos Sisseli (mamma teica, ka viņa manā balsī saklausa mazu drusciņu no viņas dzidruma, par ko es sasmējos, jo saskatīt savā balsī kaut mazu līdzību viņējai būtu neticami.), un blakus jauki sprakšķ tikko iekurtā krāsns. Aiziešu pakaļ aromātiskajai svecītei un jaukajam svečturītim un uzburšu savu mazo paradīzi līdz galam. Tiesa gan, negribētos turpināt tāpat kā šodien - saprazdama, ka, lai iekļūtu biksēs šogad, man būtu jāskrien kross katru nedēļu, atdevu tās mammai, kura bez problēmām tās uzvilka. Es zināju, ka šī diena reiz pienāks! :D

Uz Jauno gadu gan gribētos kādu apaļāku ieraksta numuru, un arī nekādas sakarības starp gadu un šo kārtas skaitli atrast neprotu, bet laikam jau nevajag ar.
šodien bija gan priecīgāki brītiņi, gan mazliet vilšanās, kā jau tas ir visās dienas, un šis ieraksta sākums, kā jau daudzi manu ierakstu sākumi, mazliet izklausās pēc svinīga grāmatas sākuma. Un es nezinu, kā lai nobrauc no šīm dīvainajām, savādājamām, sasodītajām, besīgajām, čakarīgajām, pīpīpī sliedēm.
Tā jau labāk. Šodien it kā nedarīju neko. Skatījos TV, veiksmīgi izvairījos no klavieru spēlēšanas, par ko gan nejūtos pārāk labi, no puzles saliku divus gabaliņus, pēc tam apnika, atkal daudz ēdu, kopā ar mammu aizbridu uz veikalu un nedaudz palīdzēju mājas darbos, pēdējās stundas nosēdēju pie datora un savu Jauno gadu grasos sagaidīt kaut kur mājās - visticamāk dīvānā pie TV, piebāztiem vaidziņiem un miegainu skatu. Noteikti būšu pārāk slinka, lai ietu uz centru skatīties salūtu. Kas to zina, varbūt vispār aizmigšu, ar mani neko nevar zināt. Mamma izlēma 2011. sagaidīt ārpus mājas. Vismaz viens sabiedriski aktīvs cilvēks mūsmājās. Un viņai šodien vairs tikai nedaudz reiba galva, un, ja slimībai vispār var būt kaut kādas labas iezīmes, tad šī vismaz ir tāda pietiekami īslaicīga, pārejoša. Toties par Laimu neko nezinu. Plaušu karsonis ir smaga lieta. Būs atkal jāaprunājas ar Bosu, lai palīdz ātri un veiksmīgi izveseļoties.
Tagad sēžu tepatās un klausos mūziku, gaidot, kad pēc 20 minūtēm varēšu turpināt spēli Draugos (labi vēl, ka nespēlēju Fermu, esmu jau pietiekami atkarīga, lai vēl iegrābtos tādā murgā :D), pie kuras droši vien pavadīšu krietnu laiciņu. Tā mūsdienu jaunatne!

Mājās esmu. Uzzināju, ka arī mani mājinieki nebija snauduši - pie brāļa atbraucis draugs Jānis, ar kuru viņi kopā esot dikti muzicējuši, un brālis vienas dienas laikā cilvēkam, kas no mūzikas teorijas neko nezina, centās paskaidrot triju gadu solfedžo tēmu. Tas noteikti bija dikten aizraujoši. Bet bez tā vēl brālis ir pratis uztaisīt pažaru - atstāt bez uzraudzības adventes vainagu, tādējādi nosvilinot gan to, gan galdautu un uz galda atstājot skaistas deguma pēdiņas. Bet vēlme dedzināt viņam nepagāja arī šodien - viņš sāka kūpināt nežēlīgi stipru vīraku, no kura vēl sliktāk palika mammai, kas jau tā visu dienu ar pelēku ģīmi sēž gultā. Jā, labāk būs iet pie viņas pasēdēt, nevis te apvainot nabaga brāli, kam laikam sākušās pusaudža dīvainības. Oi, un vēl Laimai plaušu karsonis, tikko uzzināju... nava labi! *sparīgi krata galvu*

Ai, šodien ir tik skaista diena! Sniegs sniga lēni, lielām pārslām, bet tagad gan ir pārstājis, kas ir labi, jo citādi prom tikt būtu grūti - esmu pie Lindas laukos Vecumniekos, pie Bauskas, un šodien man būs jāatstāj šīs omulīgās mājas. Te ir dikti jauki - skaista apkārtne, burvīga, jauna koka māja, visas ērtības, jauka sabiedrība, trīs suņi un pārpārēm ēdiena (svari mani jau mājās gaida, brr). Šajās dienās esmu pārāk daudz ēdusi, lasījusi skaļi, runājusi, smējusies un nedarījusi neko jēdzīgu, bet tās tomēr ir brīvdienas un jādara kaut kas, lai tās varētu atcerēties... lai gan labi zinu, ka tā ir vairāk laba atruna, un mani Tukumā gaida manas klavieres. Bet vēl ir vecais gads, un vēl ir 6 dienas līdz II semestrim. II semestris! Nēēē!
Bet "Tur, aiz mākoņiem, ir saule, tur, aiz mākoņiem, ir rīts, tur, aiz mākoņiem, ir labi, lūdzu, paņem mani līdz!.." vēsta Star FM, un liekā ķiršu želeja manā vēderā dejo līdzi mūzikai. Šim ierakstam nebija jēgas, bet pēc piecām stundām jau es būšu mājās, un šīs ir vienas varenas atskaņas.

Atkal jau biju aizmirsusi par šo vietu jeb pareizāk - bija slinkums rakstīt, un labi, ka tā, jo arī laika nebija daudz - man bija arī veselīgākas vairāk un mazāk vērtīgas izklaides.
Pirmais mācību semestris noslēdzies, uz liecības ir viens 6, divi 7, kaudze astoņnieku, vēl vairāk deviņnieku un viens skaists 10 (haha, bioloģijā), vidējā atzīme 8,2. Esmu apmierināta, bet zinu, ka varēja labāk un var labāk. Un zinu, ka būs eksāmeni, un zinu, kā man ir ar solfedžo... Bet tagad es ļaušu sev mazu brītiņu padzīvot brīvdienās.
22. man bija meiteņu kora lielais koncerts Mārtiņa baznīcā - ui, kā lažojām (es runāju vismaz par savām abām šizofrēniskajām pusēm), bet varēja būt arī sliktāk... to sapratu īpaši tad, kad 23. dziedāju Ziemassvētku pasākumā Tumē (mēs bijām pusotrs otrais alts), 24. dievkalpojumā mūsu Tukuma Ev. lut. baznīcā un vēl vairāk vakar, kad tai pašā baznīcā bija otrais "Vanemas koncerts". Nu, kauns nepajokam. Piedevām tieši šis koncerts tika ierakstīts un vēl veselos divos diktofonos, tā ka varēšu sarkt un bālēt, ja dabūšu to murgu paklausīties. Bet pats ļaunākais, ka ir doma braukt uz konkursu laikam aprīlī un laikam uz Ungāriju, un viņiem laikam vajag ierakstu. Es tiešām šaubos, ka tur ir kaut kas, ko sūtīt, par ko nebūtu kauns. :D Bet nu jautri. Pēc tam mēs vēl dabūjām Laimas (saldumu fabrikas, lai kāds atkal nepārprastu :D) piparkūkas un egļu skuju un ābolu tēju (negaršoja tik ļoti dīvaini, cik dīvaini izklausās).
Jau kopš 24. pie manis ciemojās draudzene no Jēkabpils - Linda. Socījās mums jauki, Linda labi sapratās ar visiem, īpaši ar mammu un kaķeni Minci, kam gan uzmanības dažbrīd tomēr šķita par daudz, bet domāju, ka turpmākajās dienās viņa izjutīs zināmu glaudīšanas trūkumu. Dāvanā no Lindas dabūju 1000 gabaliņu puzli, un mēs turpinājām tradīciju un ar to mocījāmies (pagājušā reizē, kad viņa bija Tukumā, mēs salikām veselas divas - vienu ar 500 un otru ar 600 gabaliņiem), šoreiz gan ne tuvu nepabeidzot - iedomājieties bildi ar Pizas torni, kur piecus procentus sastāda zāle ar cilvēkiem, trīsdesmit procentus - šķībais tornis, bet visu pārējo debesis. Jā, man būs jautri.
Pārējās dāvanas bija - Dena Brauna populārais garadarbs "zudušais simbols" no tēta, praktiskas sildošas lietas no mammas (bet vispār viņa man ir uzdāvinājusi ārkārtīgi daudz, tikai to visu nepako dāvanu maisiņos vai papīros, piemēram, tikko man nopirka jaunus, jaukus zābaciņus. Par cilvēcīgo devumu vispār nerunājot. Es mīlu savu mammu!), *aiziet uz savu istabu, jo pat neatceras, ko dāvinājis brālis* Stendera vannas bumba un jauka svecīte no brāļa un ārkārtīgi skaisti un cītīgi iesaiņota elektriskā svece un visšķērsākā un tāpēc arī smieklīgi foršākā dāvana, ko esmu saņēmusi - auskari, kas atgādina putna spalvas (pirmkārt, tie ir smieklīgi, otrkārt - man nav caurumu ausīs) no draudzenes Everitas. Bet esmu visiem milzīgi pateicīga, jo man laika un naudas trūkuma un ārkārtīgā slinkuma dēļ dāvaniņa bija tikai Lindai.
Bet pat tagad, kad Linda aizbrauca, mums mājās nekāds tukšums nebūs, jo jau šodien atbrauks Kristians ar draugiem. Līdz tam jāsaņemas paklimperēt klavieres, vismaz jāapskatās jaunais gabals un uzticīgi jāsaliek vismaz kāda maza daļiņa puzles. Uhh, Ziemassvētki au garām. Kā tas laiciņš skrien!

Esmu savākusi čupu mantu, sakrāsojusi sev virsū pārāk biezu kārtu smiņķu, pieēdusies un gatava atkal kulties uz Rīgu. Vakariņš būs pagarš - dziedam tikai ap deviņiem. Es pat nezinu - tas ir LNT vai LTV? Lai nu kā, ceru, ka jums nesanāks uztrāpīt. Un ceru, ka līdz tam vēl atcerēšos visus vārdiņus un meldiņus, jo es tos vakar atrestaurēju no galvas bez nošu palīdzības. Cerams, pareizi atrestaurēju. Uzredzīti!

Labvakar. Esmu atkal mājās un jau mazliet veselāka. Vakardiena man tiešām bija diezgan murgaina. Visu dienu mocījos ar sliktu pašsajūtu, bet spītīgi gāju uz stundām, un solfedžo un mūzikas terorijā pat gāja salīdzinoši labi (jo mēs neko neklausījāmies, nerakstījām ne diktātu, ne asec, ne isec, tikai teoriju), bet ģeogrāfijas kd uzrakstīju uz 10, paceļot semestra vērtējumu no 6 uz 8 (woohoo!) Pēc tam gan stresoju, jo man bija paredzēts 15:30 dziedāt solo ieskaiti. Kad bija pienākuši pusčetri, viņa man piezvanīja, atvainojās, ka tikai tagad pamanījusi manus zvanus, jo strādā, ka nezina, vai tā ieskaite tur notiek, pajautāja, vai es gribu dziedāt, un pateica, ka rīt stundā varbūt pieaicinās kādu, lai paklausās, jo tas jau nav tik svarīgi. Saprotu, ka neesmu ne operas solists, ne vokālists, ka es eju 9. klasē un ka viņa domā, ka man ir salīdzinši liela balss. labiņi, bet vai tiešām nevar paziņot nedaudz laicīgāk? Es pirms tās ieskaites biju gājusi speciāli uz istabu pārģērbties, iedziedāties, ielikt acis, lai neizskatītos tik drausmīgi kā jutos... nu labi, bet pēc tam es aizgāju uz latviešu valodu, kur abas stundas skatījāmies filmu par 9. klases runājamo eksāmenu. Es tur visu laiku nemierīgi knosījos, jo biju kaut kur pa vidu starp aiziešanu gulēt uz istabu un aizmigšanu turpat, jo acis traki sāpēja un galva svila. Pēc tam arī aizgāju pagulēt. Piekāsu literatūru un vizuālo, jo zināju, ka būšu tikai uz solo un ķīmiju, un zubrīju tikai ķīmiju. Par kārtējo kontroldarbu pārliecināta nejūtos, dikti ilgi mocījos, svītrojos, jaucos, nevarēju atcerēties, pati sev izbesīju, galva vienkārši nestrādāja. Pirms solo man bija brīvstunda. Kopā ar Laimu jau paņēmu man vajadzīgo klasi, viņa iedziedājās, es arī papīkstēju. Pēc tam atkārtoju tautasdziesmas, sāku jau spēlēt klavieres un diriģēšanu, domāju par to, ka atkal vajag ielikt acis, ja nu tomēr atnāks kāds paklausīties. Sākas stunda. Stunda gāja. Stunda pagāja. Nereti (aka gandrīz vienmēr) viņa bija kavējusi, bet vismaz tad parasti pabrīdināja. Bet tagad - tas nu bija nedaudz par daudz. Ja viņai tā stunda ir neērtā laikā, lai tā arī saka! Pēc stundas nesos uz istabu izgludināt kora tērpu, sakārtot visu un tipināju lejā uz foajē, lai brauktu uz Klīnisko slimnīcu. Uz vietas, protams, atklājās, ka man mistiski trūkst vairākas notis, es izskatījos vienkārši draņķīgi, it īpaši mati, kas likās izvilkti no... nu, vārdu sakot, netīri un spuraini. Domāju, ka tas arī bija vienīgais, ko Aira redzēja, jo es neuzdrošinājos viņai jautāt, vai man ir jādzied, ja man ir temperatūra, un Inese, kora menedžere, uz šo jautājumu atbildēt nevarēja. Pēc koncerta izlēmu pa taisno braukt uz centru, uz vilcienu, knapi paspēju, biļeti pirku uz vietas, bet jau pirms sešiem biju mājās. Aizvien esmu te. Rīt atkal no rīta 10-14 mēģis, un 15os braucu atpakaļ uz Rīgu, sešos jābūt Biedrības namā, dziedam "Nepaej garām" labdarības akcijas tiešraidē. Tas beigsies ap desmitiem, un tad jau es varēšu doties uz savām kojām un laimīgi atlūzt, lai svētdien mācītos uz pirmdienu, pirmdien uz otrdienu un otrdien uz trešdienu, PĒDĒJO šī semestra mācību dienu... kurā, protams, arī ir lielais meiteņu kora koncerts. Ziniet ko? Kaut kā negribas.
Bet priecīgā ziņa ir tā, ka žēlošanās ir beigusies un es svinīgi solos zust miglā un iet gulēt... pirms tam gan vēl kaut ko mazliet ieēdot, jo vēders, ja nemaldos, man pašlaik atskaņo kaut ko no Rammstein... vismaz noteikti ne Brāmsa "Wiegenlied".

Labdien. Patiesībā gan ne gluži tā, bet... sāksim ar labo. Vācu valodā man semestrī ir ielikts 8, mūzikas lit. kd, manuprāt, uzrakstīju normāli, un dirižbeņķēšanā mani nobeidza tikai mazliet, un matemātikā es visu sapratu. Bet tagad sliktais - mājturībā piparkūkas mums sanāca nāvējošas, un sports... par to vispār nerunāsim. Mums nenotika angļu valoda, pēc tās bija sports, un vēl pēc tās - skaņu režija. Saprotams, ka visi gribēja mājās, un visi, izņemot aptuveni piecus cilvēkus, skaņu režiju nebija apmeklējuši jau mūžību. Bet es vienkārši aizvien vēl nevaru pakustēties, tāpēc steberēju pie Edmunda ar nolūku atvainoties viņam par to, ka pēc pirmdienas sporta man sāp viss, pa ceļam vēl gandrīz nomaukdamās pa kāpnēm. Bet Edmunds, protams, pateica, ka muskuļu sāpēšana nav nekāds attaisnojums, ka man tikai pēc lecamauklas, tāllēkšanas un pumpēšanās nevar sāpēt visas maliņas, un viss. Tā nu es vilkos uz to sportu un visu stundu tipināju ar basketbola bumbu rokās, censdamās uztaisīt kombināciju. Manas pareģes spējas ir švakas, bet tomēr nebūtu brīnums, ja Sofija un Jānis rīt justos līdzīgi kā es kopš pirmdienas, jo arī viņi tika kārtīgi nomocīti. Kā jau Edmunds, plati smaidīdams, atzinās, viņš ir sadistu biedrībā "Maigumiņš". Labiņi. Bet skaņu režijā es šoreiz kaut ko nedaudz pat varbūt, iespējams, sapratu, bet vienalga tas bija garlaicīgi un mokoši, un man visu laiku bija auksti. Bet tagad es esmu istabā, un man ir 38 temperatūra. Rīt laikam tikai solo ieskaite, solfedžo un mūzikas teorijas mājasdarbu kalni un kd ģeogrāfijā. Es mīlu šo pasauli!

Tikko atgriezos no skolas koncerta, diemžēl otro daļu atstāju citiem klausītājiem, bet, tiesa gan, ar nožēlu, jo tur bija gan mācību koris ar Laimu, gan mani klasesbiedri, gan istabas biedrenes solo, gan vēl viss kas cits... Bet tomēr par svarīgākiem uzskatīju paēšanu, laicīgu nokļūšanu kojās, izmācīšanos un laicīgu gulēt aiziešanu. Piedevām man šodien jau pietiek staigāt - pēc vakardienas sporta man sāp fast alles. Iešana pa trepēm lejup vispār ir murgs. Un tieši šodien man bija sakostiem zobiem smaidu cēli jāuzveļas uz podestiem. Bet pietiek čīkstēt, rīt tā, cerams, jau būs pagātne... vai vismaz es varēšu aiziet pie Edmunda un pastāstīt, kāds briesmonis viņš ir. Viņa ļaunais smaidiņš, kad es tur mocījos pumpējoties un nevarēju izspiest vairāk par 11 (pagājušo gad man bija 12, un tas nācās vieglāk. Vienkārši nevajadzēja vakar darīt NEKO), par ko dabūju pieci... viņa laimīgais ģīmis man vēl ilgi murgos rādīsies. Un par lecamauklu tikai 9 (tas ir vienīgais, ko es parasti stabili darīju uz 10!), bet tāllēkšanas 4 es vispār negribu komentēt. Ā, atcerējos, ka apsolīju nečīkstēt. Tātad šodien bija vēl solfedžo kontrolstunda - šoreiz intervālu secība (neuzrakstīju pilnīgi neko) un ak. sec. (kaut ko uzrakstīju, un kaut kas bija pat pareizs, man šķiet). Vācu valodas runājamajā ieskaitē, kuru klausījās arī Uģis, dabūju 8. Pagājušo gad man bija 9, tāpēc urda mazais neapmierinātības gariņš, bet varbūt arī nebiju pelnījusi... galu galā tēmas mācījos šorīt, jo vakar vakarā gandrīz aizmigu, veicot pēdējos labojumus.
Labs ir, bet koncertā mēs nodziedājām, manuprāt, normāli, vismaz pati sevi nosist īsti vēl nevēlos. Bet nekas, man vēl ir koncerti 5dien un 6dien, tā ka tam man vēl atliks laika. Vismaz svētdienas koncerts, izrādās, atcelts. Kad devos pēc mēģinājumu telpā atstātā cimda, man aiz muguras atskanēja "Čau!" - pagriezusies ieraudzīju Tumes kora diriģentu Rūdolfu. Zinu, ka viņš te ir mācījies un regulāri piestrādā mācību korī, bet man šā vai tā vienmēr likusies interesanta viena cilvēka sastapšana vairākās ar sevi īsti nesasaistītās vietās, tas rada to sajūtu, ka pasaule ir maza, un man nez kāpēc šī sajūta kaut kā patīk.
Rīga aizvien pilna sniega, tāpat brienam un rokamies, bet tagad es gribu noņemt ģīmi un paēst, un tad jau mani ceļi vedīs uz 406. klasīti pie visumīļās diriģēšanas un klavieru notīm. Jauku jums vakaru!

Šodien pa mājām. Vienīgā dāvana vecmāmiņai Palsmammai viņas 28os bija tikai ciešs apskāviens un buča, bet viņa teica, ka vairāk nekā arī nevajag. Un es tomēr labāk tā, nevis kā brālis, kas man vārda dienā uzdāvināja grāmatu, ko uzreiz pievāca pats un izlasīja, pirms es vēl biju sākusi, un tagad uzdāvināja vecmāmiņai grāmatas otro daļu. Malā acis, jā.
Esmu tā kā drusku paspēlējusi klavieres, drusku pamācījusies diriģēšanu, drusku padziedājusi solo, bet vienalga lāgā neko neesmu izdarījusi. Man pilnīgi un galīgi nav svētdienas sajūtas. Un, domājot par to, ka būs atkal piecos jāceļas un jābrien cauri kupenām, paliek slikti.
Bet mums bija garšīgas svētku vakariņas un gards kliņģeris. Taču omu izbojāja "Ak Bara" negodīgā uzvara pār "Dinamo", un galda spēles laikā es gandrīz aizmigu.
Tagad klausos uz riņķi visus yt favorites un atkal domāju, ka kaut kas jādara. Varbūt vismaz padarīta darba sajūta mani paglābs no slikta garastāvokļa šodien un arī rīt, kad darbi tiks atprasīti.

Šodien man atkal bija kora diena. Pusdivpadsmitos izbraucām no mājām uz netālo Šlokenbekas muižu, pa ceļam vēl iebraucot veikalā un sapērkot šādus tādu gardumus "groziņam" (no kuriem daļu pat veiksmīgi - žīdu stilā - atgriezām mājās), divpadsmitos cauri visiem sniegiem jau bijām tur un drīz tikām arī iekšā dižajā muižā. Bet tur ir tiešām jauki - silti, plaši, skaisti, un akustika arī laba.
Nebiju pagājušo sestdienu uz mēģinājumu, mamma mani nelaida, jo nebiju vēl atkopusies pēc slimošanas, tāpēc mēģinājumā dažas dziesmas sev gandrīz, tā teikt, jaunatklāju. Bet koncerts, manuprāt, izdevās. Bet ne jau mēs tur tie galvenie. Pirmkārt, tas bija pirmais koncerts ar Jāni Ozolu, otrkārt, mums bija arī ciemiņi - Babītes jauktais koris "Atskaņa". Lieki teikt, ka man bija nevājš pārsteigumiņš, dziedātāju rindās ieraugot "bitīti Maiju" (skat. http://vimeo.com/10328911, zinātāji zinās), kā viņa pati sevi nodēvēja. Bet forši! Afterpārtijā arī pasēdēju, paēdu, paākstījos, padancoju, papļāpāju ar dažiem no mūsu jaunajiem draugiem, un tad nāca ekšena daļa - rotaļas. :D jau pirmā likās pat pārlieku interesanta - kaimiņu apgrābstīšana, bet otrajā mūzikas pavadībā uz priekšu tika padots maiss ar drēbēm, un tas, pie kura maiss atradās klusuma brīdī, vilka kaut ko no tā ārā un kaut kā kaut kur uzvilka. Vienam tika rūķīša cepure, vienam lakats, vienam urlu bikses, vienam krekls, bet Undīnei, protams, krūšturis. Pēc tam man vēl nācās dziedāt kopā ar vēl dažiem laimīgajiem "Es nenācu šai vietā" mikrofonā, nezinot vārdus.
Sāku šo ierakstu rakstīt vairāk nekā pirms stundas, tagad jau atkal esmu aizsēdējusies - skatījos video par kori "Maska" un izgājušā gada RDKS žetona video. Tagad klausos tiešām vecus ierakstus. Pilnīgi atstāju novārtā mācības, rīt droši vien skraidīšu atkal apkārt kā sajukusi un žēlošos, kas tik man nav jādara. Bet tas jau būs rīt.

Uh, atkal jau mana pirmā doma ir - nedēļa galā. Rīt gan vēl ir koncerts ar "Vanemu", piedevām mans pirmais īstais, un uz pagājušo mēģi es nebiju, bet tas vienalga ir ikdienišķi, salīdzinot ar dzīvi kopā ar jukušajiem domeniekiem. It kā jau nekas, bet tomēr visu laiku kaut kur skrienu, kaut ko tizlojos, kaut ko stresoju, besos, un tā tās nedēļas klupšus krišus nemanot aizskrien.
šonedēļ bijusi gan Laimas izvadīšana no jaukās bērnības, gan visādas ieskaites un atzīmes, gan puteņi, ko līdz šodienai vēroju tikai pa logu, gan vēl viskaukas, bet vienalga visu laiku ir sajūta, ka nekas nenotiek un ka man ir tāda maza, pelēka dzīvīte. Ar galvu jau gan saprotu, ka patiesībā esmu notikumos līdz ausīm un man apkārt ir čupa lielisku cilvēku, bet es tikai kaut kā kārpos un čakarējos un vispār neizmantoju iespējas - nē, nē, es neiešu - jāmācās, jāpaguļ, jāpaēd, netikšu laikā uz kojām atpakaļ, neaicināšu, jo negribu uzbāzties... un tā tas laiks paiet, kaut kā vienkārši izdzīvojot. Brīnums, ka man vispār ir draugi, ja es pēdējos gados vispār neko nedaru, nekur nepiedalos, neko neorganizēju, neko nevaru sarunāt, man vispār nav ārpusskolas aktivitāšu. Bet no pieredzes zinu, ka bezjēdzīga sevis nolikšana ar mērķi, lai kāds papaijātu galviņu un nomierinātu, ir tiešām bezjēdzīga. Un tomēr dusmojos uz sevi.
Nākamā nedēļa pilna ar kora papildmēģinājumiem, otrdien skolas Z-svētku koncerts, kaut kad jānoliek arī solo un klavieru ieskaites. Neizklausās paŗāk jauki, ja godīgi.
Nu ko, tikai turpinām rakties, kārpīties, brist kaut kur, nezin, kur, un eksistēt.

Uz dievkalpojumu dziedāt nebraucu, negribu atkal apsalt un nom... saslimt, bet tomēr uz Rīgu braucu jau šodien un tūlīt. Vispār man te nemaz tagad nebūtu jābūt un būtu jāaun (atkal jau tie auni. nē, aun!) kājas. tad nu uz redzīti kaut kad!

Nekad, es saku, NEKAD kaut mazlietiņ, kaut pa jokam negribiet apslimt, pat ja darbā, mācībās vai kaut kur citur kaut kas ir šķietami pa-aļā... nākamajā rītā varat pamosties ar 37,3, bet vakarā iet gulēt (jeb turpināt gulēt, jo visu dienu neko citu nav bijis spēka darīt) ar 39,7.
Tagad jau ir daudz daudz labāk. Kārtējais pierādījums, ka Boss ir un ka viņš redz, dzird un dara. Mazliet mani pabiedēja, sapurināja, pamocīja, atpūtināja un deva laiku padomāt. Žēl gan, ka vakar netiku uz svinīgo ziņas nodošanu lidostā, bet tad jau tētis man bija atbraucis pakaļ un aizvedis uz mīļajām mājām, tā ka, pat ja pārvarētu slikto pašsajūtu, nevarētu tur būt. Bet, kad esmu slima, mājās tiešām ir vienīgā vieta, kur es gribu būt. Un šodien jau ir vēl daudz labāk, tāpēc pēc ilgāka laiciņa atnācu te pabarot savu datoratkarību. Draugos mani iepriecināja jauka vēstule - ir tomēr superīgi cilvēki Latvijā, ir! Tikai viņi nereti raujas uz visām pusēm un, lai arī bieži jūtas laimīgi, visos savos darbos salūzt, jo darbu nekļūst mazāk. Un tomēr tā dikti jauki.