Tā dziedāja Undīne

Jau pagājis mēnesis no pagājušā ieraksta, bet nekas dižs jau arī nav noticis. Piecas dienas nedēļā atkal pavadu Rīgā, mācības jau paspējušas tikt pāri kaklam, Latvija baidās no gripas un aizvien sūdzas par ekonomisko situāciju.
Bet šodien esmu mājās, par ko kā parasti priecājos. Taču sniegšu nelielu kopsavilkumu par šo nedēļu, jo vairāk neko neatceros.
Pirmdien man bija tā laime neiet uz skolu. Tā vietā kopā ar klasesbiedrenēm Lauru Š. un Anniju, istabas biedreni Bundīni un diviem viņas klasesbiedriem devāmies uz latviešu valodas un vēl diktāk literatūras olimpiādi. Ja godīgi, man nepatika. Ticu, ka olimpiādes labotājiem arī mans darbs nepatika. Bet pēc tam devāmies uz kino, kur, kā latvieši saka, iečekojām "Melno gulbi". Man filma patika, ja neņem vērā, ka lielu daļu filmas pavadīju ar galvu kaut kur savā klēpī, jautājot, vai galvenā varone beidzot nomira.
Otrdiena bija dīvaina. Lienīte kā par nelaimi slimoja jau otro nedēļu, tāpēc mums nenotika solfedžo un mūzikas terorija, un es pārpratu, ka arī vācu valoda nenotiek. Korī no 9. klases bijām veselas divas. Vareni.
Trešdien izmēģināju spēkus zīda apgleznošanā. Pieminēsim zīda gabalu ar klusuma brīdi.
Ceturtdien apgramstījām stilbus - kāda miruša liellopa kaulus. Bioloģijā sākām apgūt tēmu par kauliem. Ģeogrāfijā kārtējais kontroldarbs, kurā sajutos tiešām stulba. Arī ģeometrijā pēc katras darbības gāju pie Kreicenes, bakstīju viņu un jautāju, ko darīt ar iegūtajiem lielumiem. Mācību priekšmeti, kas saistīti ar zemi, man kaut kā neaiziet. Vakarā abas ar Bundīni sajutāmies slikti, bija vairāk temperatūras nekā vajag, aizgājām gulēt ātrāk, nekā bijām izmācījušās.
Piektdien biju uz visām stundām, Bundīne uz divām. Par laimi ķīmijā kd tomēr nebija, un es visai veiksmīgi pārdzīvoju to dienu, ja neņem vērā to, ka vizuālajā mākslā jutos tikpat laimīga par saviem mākslinieces skiliem kā trešdien mājturībā. Vides dizaina objekts - skolas pagalms... Jā, izdomas mācību programmu sastādītājiem netrūkst. No rīta ārā bija burvīgs laiks, to redzēju pat pa logu - zilas debesis, putniņi čivina, brūnie ledus kluči kūst... Kad man bija jādodas uz vilcienu, ārā lija sniegs, un visapkārt pletās migla, saplūzdama ar debesīm. Plāni par iešanu ar kājām uz Zasulauka staciju tika atlikti uz skaistāku dienu. Kad maršrutā Kojas-centrs redzēju cilvēkus visdažādākajās drēbēs un visdažādākajos fiziskajos stāvokļos, un kad iemetu naudiņu uz ielas palikušai ģimenes māmiņai, manas problēmas likās tik niecīgas, niecīgas...
Šodien diezgan slinka diena kaut kā, lai arī biju ārā, pa veikaliem kopā ar māmuļu pavazājos un arī Bahu drusku pabakstīju. Ātri laiks aizskrēja, un nav padarīta darba sajūtas. Tagad klabinos te jau krietnu laiku, vārdu sakot, nedaru neko vērtīgu. Fonā skan Beirut, radīdami vasarīgas bohēmas atmosfēru. Gribas atvērt logu, ieruadzūt zilās debsis, baltos spalvu mākonīšus, zaļās lapas kokos un sajust vēju sejā. ļoti.