Tā dziedāja Undīne

Labdien 2011. gadā!
Patiesību sakot, ja būtu jāpiepildās tam teicienam par to, ka gads būs tāds kā tā kā sākums, man nebūtu lielu pretenziju - es šo gadu sāku mājās, siltumā, kopā ar daļu ģimenes, ar daudz miega, kurā bija daudz sapņu (pat Garančai vienā no tiem garām pagāju, muti pavērusi :D), ar sieviešu dienu mājās (abi vīrieši laukos), atsvaidzinātu matu krāsu, sapu(ū)cēšanos pašas priekam (es tagad izskatos pēc maza rozā mākonīša un smaržoju pēc koksriekstiem, mango un matu krāsas, un manu ģīmi klāj jaunais tonālais. Beidzot ir.), un tagad klausos Sisseli (mamma teica, ka viņa manā balsī saklausa mazu drusciņu no viņas dzidruma, par ko es sasmējos, jo saskatīt savā balsī kaut mazu līdzību viņējai būtu neticami.), un blakus jauki sprakšķ tikko iekurtā krāsns. Aiziešu pakaļ aromātiskajai svecītei un jaukajam svečturītim un uzburšu savu mazo paradīzi līdz galam. Tiesa gan, negribētos turpināt tāpat kā šodien - saprazdama, ka, lai iekļūtu biksēs šogad, man būtu jāskrien kross katru nedēļu, atdevu tās mammai, kura bez problēmām tās uzvilka. Es zināju, ka šī diena reiz pienāks! :D