69. Rokamies, brienam, uzvelkam vilnas zeķes, iedzeram tēju un atkal rokam...
šonedēļ bijusi gan Laimas izvadīšana no jaukās bērnības, gan visādas ieskaites un atzīmes, gan puteņi, ko līdz šodienai vēroju tikai pa logu, gan vēl viskaukas, bet vienalga visu laiku ir sajūta, ka nekas nenotiek un ka man ir tāda maza, pelēka dzīvīte. Ar galvu jau gan saprotu, ka patiesībā esmu notikumos līdz ausīm un man apkārt ir čupa lielisku cilvēku, bet es tikai kaut kā kārpos un čakarējos un vispār neizmantoju iespējas - nē, nē, es neiešu - jāmācās, jāpaguļ, jāpaēd, netikšu laikā uz kojām atpakaļ, neaicināšu, jo negribu uzbāzties... un tā tas laiks paiet, kaut kā vienkārši izdzīvojot. Brīnums, ka man vispār ir draugi, ja es pēdējos gados vispār neko nedaru, nekur nepiedalos, neko neorganizēju, neko nevaru sarunāt, man vispār nav ārpusskolas aktivitāšu. Bet no pieredzes zinu, ka bezjēdzīga sevis nolikšana ar mērķi, lai kāds papaijātu galviņu un nomierinātu, ir tiešām bezjēdzīga. Un tomēr dusmojos uz sevi.
Nākamā nedēļa pilna ar kora papildmēģinājumiem, otrdien skolas Z-svētku koncerts, kaut kad jānoliek arī solo un klavieru ieskaites. Neizklausās paŗāk jauki, ja godīgi.
Nu ko, tikai turpinām rakties, kārpīties, brist kaut kur, nezin, kur, un eksistēt.
Comments