Tā dziedāja Undīne

Šodien pa mājām. Vienīgā dāvana vecmāmiņai Palsmammai viņas 28os bija tikai ciešs apskāviens un buča, bet viņa teica, ka vairāk nekā arī nevajag. Un es tomēr labāk tā, nevis kā brālis, kas man vārda dienā uzdāvināja grāmatu, ko uzreiz pievāca pats un izlasīja, pirms es vēl biju sākusi, un tagad uzdāvināja vecmāmiņai grāmatas otro daļu. Malā acis, jā.
Esmu tā kā drusku paspēlējusi klavieres, drusku pamācījusies diriģēšanu, drusku padziedājusi solo, bet vienalga lāgā neko neesmu izdarījusi. Man pilnīgi un galīgi nav svētdienas sajūtas. Un, domājot par to, ka būs atkal piecos jāceļas un jābrien cauri kupenām, paliek slikti.
Bet mums bija garšīgas svētku vakariņas un gards kliņģeris. Taču omu izbojāja "Ak Bara" negodīgā uzvara pār "Dinamo", un galda spēles laikā es gandrīz aizmigu.
Tagad klausos uz riņķi visus yt favorites un atkal domāju, ka kaut kas jādara. Varbūt vismaz padarīta darba sajūta mani paglābs no slikta garastāvokļa šodien un arī rīt, kad darbi tiks atprasīti.