Tā dziedāja Undīne

Atkal jau biju aizmirsusi par šo vietu jeb pareizāk - bija slinkums rakstīt, un labi, ka tā, jo arī laika nebija daudz - man bija arī veselīgākas vairāk un mazāk vērtīgas izklaides.
Pirmais mācību semestris noslēdzies, uz liecības ir viens 6, divi 7, kaudze astoņnieku, vēl vairāk deviņnieku un viens skaists 10 (haha, bioloģijā), vidējā atzīme 8,2. Esmu apmierināta, bet zinu, ka varēja labāk un var labāk. Un zinu, ka būs eksāmeni, un zinu, kā man ir ar solfedžo... Bet tagad es ļaušu sev mazu brītiņu padzīvot brīvdienās.
22. man bija meiteņu kora lielais koncerts Mārtiņa baznīcā - ui, kā lažojām (es runāju vismaz par savām abām šizofrēniskajām pusēm), bet varēja būt arī sliktāk... to sapratu īpaši tad, kad 23. dziedāju Ziemassvētku pasākumā Tumē (mēs bijām pusotrs otrais alts), 24. dievkalpojumā mūsu Tukuma Ev. lut. baznīcā un vēl vairāk vakar, kad tai pašā baznīcā bija otrais "Vanemas koncerts". Nu, kauns nepajokam. Piedevām tieši šis koncerts tika ierakstīts un vēl veselos divos diktofonos, tā ka varēšu sarkt un bālēt, ja dabūšu to murgu paklausīties. Bet pats ļaunākais, ka ir doma braukt uz konkursu laikam aprīlī un laikam uz Ungāriju, un viņiem laikam vajag ierakstu. Es tiešām šaubos, ka tur ir kaut kas, ko sūtīt, par ko nebūtu kauns. :D Bet nu jautri. Pēc tam mēs vēl dabūjām Laimas (saldumu fabrikas, lai kāds atkal nepārprastu :D) piparkūkas un egļu skuju un ābolu tēju (negaršoja tik ļoti dīvaini, cik dīvaini izklausās).
Jau kopš 24. pie manis ciemojās draudzene no Jēkabpils - Linda. Socījās mums jauki, Linda labi sapratās ar visiem, īpaši ar mammu un kaķeni Minci, kam gan uzmanības dažbrīd tomēr šķita par daudz, bet domāju, ka turpmākajās dienās viņa izjutīs zināmu glaudīšanas trūkumu. Dāvanā no Lindas dabūju 1000 gabaliņu puzli, un mēs turpinājām tradīciju un ar to mocījāmies (pagājušā reizē, kad viņa bija Tukumā, mēs salikām veselas divas - vienu ar 500 un otru ar 600 gabaliņiem), šoreiz gan ne tuvu nepabeidzot - iedomājieties bildi ar Pizas torni, kur piecus procentus sastāda zāle ar cilvēkiem, trīsdesmit procentus - šķībais tornis, bet visu pārējo debesis. Jā, man būs jautri.
Pārējās dāvanas bija - Dena Brauna populārais garadarbs "zudušais simbols" no tēta, praktiskas sildošas lietas no mammas (bet vispār viņa man ir uzdāvinājusi ārkārtīgi daudz, tikai to visu nepako dāvanu maisiņos vai papīros, piemēram, tikko man nopirka jaunus, jaukus zābaciņus. Par cilvēcīgo devumu vispār nerunājot. Es mīlu savu mammu!), *aiziet uz savu istabu, jo pat neatceras, ko dāvinājis brālis* Stendera vannas bumba un jauka svecīte no brāļa un ārkārtīgi skaisti un cītīgi iesaiņota elektriskā svece un visšķērsākā un tāpēc arī smieklīgi foršākā dāvana, ko esmu saņēmusi - auskari, kas atgādina putna spalvas (pirmkārt, tie ir smieklīgi, otrkārt - man nav caurumu ausīs) no draudzenes Everitas. Bet esmu visiem milzīgi pateicīga, jo man laika un naudas trūkuma un ārkārtīgā slinkuma dēļ dāvaniņa bija tikai Lindai.
Bet pat tagad, kad Linda aizbrauca, mums mājās nekāds tukšums nebūs, jo jau šodien atbrauks Kristians ar draugiem. Līdz tam jāsaņemas paklimperēt klavieres, vismaz jāapskatās jaunais gabals un uzticīgi jāsaliek vismaz kāda maza daļiņa puzles. Uhh, Ziemassvētki au garām. Kā tas laiciņš skrien!