Tā dziedāja Undīne

Tikko atgriezos no skolas koncerta, diemžēl otro daļu atstāju citiem klausītājiem, bet, tiesa gan, ar nožēlu, jo tur bija gan mācību koris ar Laimu, gan mani klasesbiedri, gan istabas biedrenes solo, gan vēl viss kas cits... Bet tomēr par svarīgākiem uzskatīju paēšanu, laicīgu nokļūšanu kojās, izmācīšanos un laicīgu gulēt aiziešanu. Piedevām man šodien jau pietiek staigāt - pēc vakardienas sporta man sāp fast alles. Iešana pa trepēm lejup vispār ir murgs. Un tieši šodien man bija sakostiem zobiem smaidu cēli jāuzveļas uz podestiem. Bet pietiek čīkstēt, rīt tā, cerams, jau būs pagātne... vai vismaz es varēšu aiziet pie Edmunda un pastāstīt, kāds briesmonis viņš ir. Viņa ļaunais smaidiņš, kad es tur mocījos pumpējoties un nevarēju izspiest vairāk par 11 (pagājušo gad man bija 12, un tas nācās vieglāk. Vienkārši nevajadzēja vakar darīt NEKO), par ko dabūju pieci... viņa laimīgais ģīmis man vēl ilgi murgos rādīsies. Un par lecamauklu tikai 9 (tas ir vienīgais, ko es parasti stabili darīju uz 10!), bet tāllēkšanas 4 es vispār negribu komentēt. Ā, atcerējos, ka apsolīju nečīkstēt. Tātad šodien bija vēl solfedžo kontrolstunda - šoreiz intervālu secība (neuzrakstīju pilnīgi neko) un ak. sec. (kaut ko uzrakstīju, un kaut kas bija pat pareizs, man šķiet). Vācu valodas runājamajā ieskaitē, kuru klausījās arī Uģis, dabūju 8. Pagājušo gad man bija 9, tāpēc urda mazais neapmierinātības gariņš, bet varbūt arī nebiju pelnījusi... galu galā tēmas mācījos šorīt, jo vakar vakarā gandrīz aizmigu, veicot pēdējos labojumus.
Labs ir, bet koncertā mēs nodziedājām, manuprāt, normāli, vismaz pati sevi nosist īsti vēl nevēlos. Bet nekas, man vēl ir koncerti 5dien un 6dien, tā ka tam man vēl atliks laika. Vismaz svētdienas koncerts, izrādās, atcelts. Kad devos pēc mēģinājumu telpā atstātā cimda, man aiz muguras atskanēja "Čau!" - pagriezusies ieraudzīju Tumes kora diriģentu Rūdolfu. Zinu, ka viņš te ir mācījies un regulāri piestrādā mācību korī, bet man šā vai tā vienmēr likusies interesanta viena cilvēka sastapšana vairākās ar sevi īsti nesasaistītās vietās, tas rada to sajūtu, ka pasaule ir maza, un man nez kāpēc šī sajūta kaut kā patīk.
Rīga aizvien pilna sniega, tāpat brienam un rokamies, bet tagad es gribu noņemt ģīmi un paēst, un tad jau mani ceļi vedīs uz 406. klasīti pie visumīļās diriģēšanas un klavieru notīm. Jauku jums vakaru!