Tā dziedāja Undīne

Nekad, es saku, NEKAD kaut mazlietiņ, kaut pa jokam negribiet apslimt, pat ja darbā, mācībās vai kaut kur citur kaut kas ir šķietami pa-aļā... nākamajā rītā varat pamosties ar 37,3, bet vakarā iet gulēt (jeb turpināt gulēt, jo visu dienu neko citu nav bijis spēka darīt) ar 39,7.
Tagad jau ir daudz daudz labāk. Kārtējais pierādījums, ka Boss ir un ka viņš redz, dzird un dara. Mazliet mani pabiedēja, sapurināja, pamocīja, atpūtināja un deva laiku padomāt. Žēl gan, ka vakar netiku uz svinīgo ziņas nodošanu lidostā, bet tad jau tētis man bija atbraucis pakaļ un aizvedis uz mīļajām mājām, tā ka, pat ja pārvarētu slikto pašsajūtu, nevarētu tur būt. Bet, kad esmu slima, mājās tiešām ir vienīgā vieta, kur es gribu būt. Un šodien jau ir vēl daudz labāk, tāpēc pēc ilgāka laiciņa atnācu te pabarot savu datoratkarību. Draugos mani iepriecināja jauka vēstule - ir tomēr superīgi cilvēki Latvijā, ir! Tikai viņi nereti raujas uz visām pusēm un, lai arī bieži jūtas laimīgi, visos savos darbos salūzt, jo darbu nekļūst mazāk. Un tomēr tā dikti jauki.