Tā dziedāja Undīne

Uh, esmu mājās. Kopā ar tualetes papīra rulli, sarkanu degunu un sāpošu kaklu.
Cepos par visādām muļķībām un vispār domāju lietas, kas ir nereālas un bezjēdzīgas.
Vismaz sekmes labas, lai gan nejūtos tam veltījusi vairāk nekā parasti. Es par to priecājos un reizē man vienalga, jo manī pašā atkal valda sviests.
Nē, ir jau labi. Es tikai pati sev traucēju, meklēju ideālus cilvēkus, cenšos citus mainīt, lai gan pati apvainojos par jebkādiem sīkumiem. Un neredzu to, kas man ir blakus, gribu tikt līdz cilvēkiem, nevis stāvēt un gaidīt, līdz kāds nāks pie manis, lai arī patiesībā to vien daru kā stāvu uz vietas un raidu prom tos, kas nāk labprātīgi, uzskatot viņus par garlaicīgiem cilvēkiem bez sava viedokļa. Bet cilvēki ar savu viedokli ir tādi paši kā es - spēj citus aizvainot ar skarbāku vārdu, strīdēties, nepiekrist, un viņi ir gatavi piedalīties vārdu kaujās, nevis klausīties un māt ar galvu... Un viņi nenāks tikai tad, kad es saucu, bet gan tad, kad paši gribēs un varēs.

Var ilgi meklēt vietas, darbus un cilvēkus, ka iemīlēt. Bet augstāka māksla ir iemīlēt to, kas jau atrasts.

Neatkarīgs cilvēks ar savu viedokli un mugurkaulu nebūs vienlaikus arī paklausīgs un padevīgs. No otra nevar gribēt visu. Var tikai apdomīgi izvēlēties, ko vēlēties.