Tā dziedāja Undīne

Labvakar. Esmu atkal mājās un jau mazliet veselāka. Vakardiena man tiešām bija diezgan murgaina. Visu dienu mocījos ar sliktu pašsajūtu, bet spītīgi gāju uz stundām, un solfedžo un mūzikas terorijā pat gāja salīdzinoši labi (jo mēs neko neklausījāmies, nerakstījām ne diktātu, ne asec, ne isec, tikai teoriju), bet ģeogrāfijas kd uzrakstīju uz 10, paceļot semestra vērtējumu no 6 uz 8 (woohoo!) Pēc tam gan stresoju, jo man bija paredzēts 15:30 dziedāt solo ieskaiti. Kad bija pienākuši pusčetri, viņa man piezvanīja, atvainojās, ka tikai tagad pamanījusi manus zvanus, jo strādā, ka nezina, vai tā ieskaite tur notiek, pajautāja, vai es gribu dziedāt, un pateica, ka rīt stundā varbūt pieaicinās kādu, lai paklausās, jo tas jau nav tik svarīgi. Saprotu, ka neesmu ne operas solists, ne vokālists, ka es eju 9. klasē un ka viņa domā, ka man ir salīdzinši liela balss. labiņi, bet vai tiešām nevar paziņot nedaudz laicīgāk? Es pirms tās ieskaites biju gājusi speciāli uz istabu pārģērbties, iedziedāties, ielikt acis, lai neizskatītos tik drausmīgi kā jutos... nu labi, bet pēc tam es aizgāju uz latviešu valodu, kur abas stundas skatījāmies filmu par 9. klases runājamo eksāmenu. Es tur visu laiku nemierīgi knosījos, jo biju kaut kur pa vidu starp aiziešanu gulēt uz istabu un aizmigšanu turpat, jo acis traki sāpēja un galva svila. Pēc tam arī aizgāju pagulēt. Piekāsu literatūru un vizuālo, jo zināju, ka būšu tikai uz solo un ķīmiju, un zubrīju tikai ķīmiju. Par kārtējo kontroldarbu pārliecināta nejūtos, dikti ilgi mocījos, svītrojos, jaucos, nevarēju atcerēties, pati sev izbesīju, galva vienkārši nestrādāja. Pirms solo man bija brīvstunda. Kopā ar Laimu jau paņēmu man vajadzīgo klasi, viņa iedziedājās, es arī papīkstēju. Pēc tam atkārtoju tautasdziesmas, sāku jau spēlēt klavieres un diriģēšanu, domāju par to, ka atkal vajag ielikt acis, ja nu tomēr atnāks kāds paklausīties. Sākas stunda. Stunda gāja. Stunda pagāja. Nereti (aka gandrīz vienmēr) viņa bija kavējusi, bet vismaz tad parasti pabrīdināja. Bet tagad - tas nu bija nedaudz par daudz. Ja viņai tā stunda ir neērtā laikā, lai tā arī saka! Pēc stundas nesos uz istabu izgludināt kora tērpu, sakārtot visu un tipināju lejā uz foajē, lai brauktu uz Klīnisko slimnīcu. Uz vietas, protams, atklājās, ka man mistiski trūkst vairākas notis, es izskatījos vienkārši draņķīgi, it īpaši mati, kas likās izvilkti no... nu, vārdu sakot, netīri un spuraini. Domāju, ka tas arī bija vienīgais, ko Aira redzēja, jo es neuzdrošinājos viņai jautāt, vai man ir jādzied, ja man ir temperatūra, un Inese, kora menedžere, uz šo jautājumu atbildēt nevarēja. Pēc koncerta izlēmu pa taisno braukt uz centru, uz vilcienu, knapi paspēju, biļeti pirku uz vietas, bet jau pirms sešiem biju mājās. Aizvien esmu te. Rīt atkal no rīta 10-14 mēģis, un 15os braucu atpakaļ uz Rīgu, sešos jābūt Biedrības namā, dziedam "Nepaej garām" labdarības akcijas tiešraidē. Tas beigsies ap desmitiem, un tad jau es varēšu doties uz savām kojām un laimīgi atlūzt, lai svētdien mācītos uz pirmdienu, pirmdien uz otrdienu un otrdien uz trešdienu, PĒDĒJO šī semestra mācību dienu... kurā, protams, arī ir lielais meiteņu kora koncerts. Ziniet ko? Kaut kā negribas.
Bet priecīgā ziņa ir tā, ka žēlošanās ir beigusies un es svinīgi solos zust miglā un iet gulēt... pirms tam gan vēl kaut ko mazliet ieēdot, jo vēders, ja nemaldos, man pašlaik atskaņo kaut ko no Rammstein... vismaz noteikti ne Brāmsa "Wiegenlied".