Tā dziedāja Undīne

Uz Jauno gadu gan gribētos kādu apaļāku ieraksta numuru, un arī nekādas sakarības starp gadu un šo kārtas skaitli atrast neprotu, bet laikam jau nevajag ar.
šodien bija gan priecīgāki brītiņi, gan mazliet vilšanās, kā jau tas ir visās dienas, un šis ieraksta sākums, kā jau daudzi manu ierakstu sākumi, mazliet izklausās pēc svinīga grāmatas sākuma. Un es nezinu, kā lai nobrauc no šīm dīvainajām, savādājamām, sasodītajām, besīgajām, čakarīgajām, pīpīpī sliedēm.
Tā jau labāk. Šodien it kā nedarīju neko. Skatījos TV, veiksmīgi izvairījos no klavieru spēlēšanas, par ko gan nejūtos pārāk labi, no puzles saliku divus gabaliņus, pēc tam apnika, atkal daudz ēdu, kopā ar mammu aizbridu uz veikalu un nedaudz palīdzēju mājas darbos, pēdējās stundas nosēdēju pie datora un savu Jauno gadu grasos sagaidīt kaut kur mājās - visticamāk dīvānā pie TV, piebāztiem vaidziņiem un miegainu skatu. Noteikti būšu pārāk slinka, lai ietu uz centru skatīties salūtu. Kas to zina, varbūt vispār aizmigšu, ar mani neko nevar zināt. Mamma izlēma 2011. sagaidīt ārpus mājas. Vismaz viens sabiedriski aktīvs cilvēks mūsmājās. Un viņai šodien vairs tikai nedaudz reiba galva, un, ja slimībai vispār var būt kaut kādas labas iezīmes, tad šī vismaz ir tāda pietiekami īslaicīga, pārejoša. Toties par Laimu neko nezinu. Plaušu karsonis ir smaga lieta. Būs atkal jāaprunājas ar Bosu, lai palīdz ātri un veiksmīgi izveseļoties.
Tagad sēžu tepatās un klausos mūziku, gaidot, kad pēc 20 minūtēm varēšu turpināt spēli Draugos (labi vēl, ka nespēlēju Fermu, esmu jau pietiekami atkarīga, lai vēl iegrābtos tādā murgā :D), pie kuras droši vien pavadīšu krietnu laiciņu. Tā mūsdienu jaunatne!