Tā dziedāja Undīne

Labdien. Patiesībā gan ne gluži tā, bet... sāksim ar labo. Vācu valodā man semestrī ir ielikts 8, mūzikas lit. kd, manuprāt, uzrakstīju normāli, un dirižbeņķēšanā mani nobeidza tikai mazliet, un matemātikā es visu sapratu. Bet tagad sliktais - mājturībā piparkūkas mums sanāca nāvējošas, un sports... par to vispār nerunāsim. Mums nenotika angļu valoda, pēc tās bija sports, un vēl pēc tās - skaņu režija. Saprotams, ka visi gribēja mājās, un visi, izņemot aptuveni piecus cilvēkus, skaņu režiju nebija apmeklējuši jau mūžību. Bet es vienkārši aizvien vēl nevaru pakustēties, tāpēc steberēju pie Edmunda ar nolūku atvainoties viņam par to, ka pēc pirmdienas sporta man sāp viss, pa ceļam vēl gandrīz nomaukdamās pa kāpnēm. Bet Edmunds, protams, pateica, ka muskuļu sāpēšana nav nekāds attaisnojums, ka man tikai pēc lecamauklas, tāllēkšanas un pumpēšanās nevar sāpēt visas maliņas, un viss. Tā nu es vilkos uz to sportu un visu stundu tipināju ar basketbola bumbu rokās, censdamās uztaisīt kombināciju. Manas pareģes spējas ir švakas, bet tomēr nebūtu brīnums, ja Sofija un Jānis rīt justos līdzīgi kā es kopš pirmdienas, jo arī viņi tika kārtīgi nomocīti. Kā jau Edmunds, plati smaidīdams, atzinās, viņš ir sadistu biedrībā "Maigumiņš". Labiņi. Bet skaņu režijā es šoreiz kaut ko nedaudz pat varbūt, iespējams, sapratu, bet vienalga tas bija garlaicīgi un mokoši, un man visu laiku bija auksti. Bet tagad es esmu istabā, un man ir 38 temperatūra. Rīt laikam tikai solo ieskaite, solfedžo un mūzikas teorijas mājasdarbu kalni un kd ģeogrāfijā. Es mīlu šo pasauli!