Tā dziedāja Undīne

Es jau domāju, ka Dubras Christus Natus Est vispār nav neviena ieraksta, bet, redz, cik labi, ka viens cilvēks Tumes korī cītīgi ieraksta koncertus un ieliek tos mājaslapā. Šis ir tieši no 24. decembra dievkalpojuma pirms 2 gadiem Tukuma Ev. lut. baznīcā, kur dažs labs pendzis gribēja dziedāt, bet nav sanācis.
Lai kā nu skan, vismaz uz mammu varu paklausīties (tas 1. soprāns, ko reizēm var dzirdēt pa virsu). :D
http://www.kmd.valsts.lv/Tumeskoris/dziesmas/Hodie%20Christus%20Natus%20Est1.mp3

Šodien ārā skaists laiks. Diezgan auksts, kā jau ziemai pieklājas, bet ar baltu, pūkainu sniedziņu, bezvēju un dziļu mieru. Bijām ar mammu iepirkties. Manā kontā ir daudz jauku sīkumu, ēdiens un sarkana ausaine (iegāju pēdējā veikalā, ieraudzīju, uzmaucu galvā un nopirku), bet mammai makā krietni mazāk naudas. Tagad nomaksājām rēķinus, pasūtījām avīzes, un es atkal esmu pielipusi pie datora.
Vēl jāpasēž pie klavierēm, jāiesāk mājturības referāts (neticami) un jāpabeidz vēstures mājasdarbs (mazticami).
Murrr.

Noskatījos Nelsonu, Birmingemas orķestri un Vestardu... nu skaisti, vienkārši apbrīnojami! Mjā, Māleram patikuši bleķi... simfonijā visvairāk vajadzēja pasvīst tieši viņiem, īpaši mežragam, un mežraga solo šoreiz spēlēja sieviete, un nevar noliegt, ka tas tomēr nav nekas ikdienišķs. Bet nu Vestards atkal savā elementā. Un Nelsons - kā var tādas emocijas saglabāt no sākuma līdz beigām - brīžam viņš lēkāja kā aptracis mērkaķēns, brīžam šķita, ka tūlīt aiz skumjām nomirs... uz viņu paskatīties vien ir aizraujoši, nemaz nerunājot par trako darbu diriģējot. Mjā, darbiņš tā neko.
Tagad laikam gulēt jāiet, pietiks man šodienai. Rīt jāmēģina jel ko izmācīties, vismaz drusku pie klavierēm pasēdēt, paspēlēt savus smieklīgos, pavadījumiem līdzīgos gabaliņus.

Miegs un frikadeļu zupa mani uzvarēja - Kevins nebija ne pusē, kad es reklāmas laikā jau krācu. Un pats labākais, ka mani tā arī atstāja - brālis esot pus nakti maršējis pa māju turp atpakaļ, bet mani pamodināt neiedomājās. Tā nu es tikai četros naktī pamodos un aizstūrēju līdz savai gultai. Pārgulēju jēgu un no rīta biju tik nogurusi no gulēšanas, ka nevarēju vairs piecelties.
Bet desmitos jau bijām kultūras namā uz kori. Jau dziedam Ziemassvētku programmu, 11. dec. jau būs pirmais koncerts ar Jāni Ozolu kā diriģentu. Viss jau būtu ļoti skaisti, bet, Achtung Achtung!, mums tenorus vajag kā ēst. Dažbrīd tiešām gribas, kaut varētu sadalīt cilvēkus vairākās daļās, lai viņi varētu veikt vairākas darbības vienlaikus. Bet mēs dziedam tiešām jaukas dziesmiņas, tikko vēl no gribudziedat.lv dabūju sarakstiņu - divi Dubras i divi Jansoni, viena Arne i viena Rupaine, viens Baritons i viens Pūce. Un vēl Gedulis ar savu čigānu dziesmu, kuru veltījis Romānam [Vanagam], ko arī ar trekniem burtiem uzvilcis uz notīm. Kā man patīk šitāds iknedēļas darbiņš, kas ir rūpīgs un ar rezultātiem, bet bet nav kā nepatīkams pienākums (nē, man galvā tikko nemaz neradās neviena asociācija, ko jūs!)! :)) Tikko arī dabūju dzirdēt un lejupielādēt mūsu "brīnišķīgo" kora sniegumu astoņpadsmitajā novembrī un tiešām Brīnišķīgo orķestri, beidzot arī Tukuma ieraksts ielikts mājaslapā. Aizvien vēl nevaru beigt priecāties. Tas nekas, ka mēs izklausāmies pēc nožēlojama bērnu kora. :D
Lai aizstātu vakardienas nenoskatīto Kevinu, noskatījos šodien. Un atkal man bija mežonīgi gardas pusdienvakariņas, vēl garšīgākas tāpēc, ka mājās mammas un Palsmammas gatavotas, nevis mans uz ātru roku uz pannas uzsviestās vai ēdnīcā nopirktās. Atkal reklāmā aizmigu, bet tomēr drīz vien pamodos. Tik amerikāniski, tik muļķīgi smieklīgi, tik ģeniāli, tik mīļi! Un tik sasodīti neapnīkoši - var skatīties no gada uz gadu un smieties, un raudāt. "Lai Dievs svētī šīs mikroviļņu makaronu ar sieru vakariņas un cilvēkus, kas tās pārdod", "Atlikumu vari paturēt, tu netīrais lops", utt. u. tjpr.
Bet tagad klausos hipnotizējošu mūziku, ko man ieteica Rihards, un šausminos, ka jau ir sestdienas vakars un nekas nav padarīts... kā tas laiks pagāja?

Gulēt! It kā jau izgā'šnakt dabūju pagulēt 6 stundas, bet lielāko dienas daļu biju kā glīši sabraukta reņģīte. Tagad jau esmu mājās un it kā varētu iet krākt, bet kā tad es pie datora nepasēdēšu... piedevām par spīti gardās, siltās frikadeļu zupiņas papildus izraisītajai miegainībai domāju šovakar noskatīties "Viens pats mājās 1", varbūt radīsies nostaļģija un vēl milzīgāka Ziemsvētku sajūta (tas sniegs, aukstums, tumsa, egle Tukuma centrā, mandarīni visās malās, Ziemassvētku dziesmiņas un ar lampiņām apkārtais viss jau tā rada tik lielu efektu, ka pasakiet - rīt būs Ziemassvētki, un es varbūt noticēšu, lai arī ir sajūta, ka vēl pirms pāris nedēļām bija vasara vai vismaz rudens zeltainās lapas. Šo svētdien pirmā advente, jomajo!). Pašlaik mani tur nomodā tikai mūzika, klausos "Dzeni", bet tūlīt atkal uzbrukšu Pūtvējiņiem, jo es viņus nolādēt (ar ļauniem lāstiem, jā) nevaru, bet klausīties gribas... Mp3 arī kaut kur pakāsies laikam. Laikam zīme, ka jānopērk jauns telefons, kur es varētu arī paklausīties mūziku... tas būtu dikti jauki!

Esmu hiperaktīva! Rīt no rīta jābrauc uz skolu, es to it kā saprotu, bet tomēr laikam nē. Laikam nevajadzēja dzert pat to vienu kafijas krūzi. Bet varbūt mani uzlādēja interviju palasīšana un pārrunas ar mammu par brūnmatainu un brūnacainu diriģentu īpašo auru un viskauko? Tikko kaut kā prātā ienāca dziesma "Gaismu saucam" no cikla "Gaismas atgriešanās", sāku dungot. Nekad nekur nav bijis jādzied, arī ne uz vienu koncertu, kur to dziedāja, neesmu bijusi. Bet mans brālis to pirms kādiem gadiem dziedāja, kad vēl bija blonds puisītis ar Engellocken und Engelsstimme vaikānuviņutur, un kopš tā laika mums mājās ir disks. Tikko parakājos un atradu, tāpat kā "Vanemas" ierakstus un "Autobuss debesīs" disku. Squeeee! Jāraksta bioloģijas prezentācija, jāraksta! Jāraksta, nepazaudējot hiperaktīvumu. Ā, Muktiņš jau dzied... tā balss... dievinu un atkal jau kūstu! Mūzikas burvestība ir tik skaista! Grīgs, Prāta Vētra, Butāns, Marhilis... un visi pārējie! Pasaulē ir tik daudz ģeniālu lietu, vietu un cilvēku! Man šķiet, es to ciklu ielikšu Jūķūbā, jo liekas, ka tur nav. Gan jau, ka ne, jo esmu vienkārši smieklīgi dezorganizēta un jukusi un droši vien vispār neizdarīšu neko. Bet galvenais, ka man prieks, vai ne? Un jums prieks, un visiem prieks... Āāāāa!

Vakar pēc Prāta Vētras koncerta vēl noskatījos to sievišķu drāmu un vēl iesāku vienu citu, bet tad pulkstenis jau bija ap četriem, un es sapratu, ka tiešām, tiešām jāiet gulēt. Latvāņi!* Kāpēc liekās domas un sajūtas nevar atslēgties, kad racionālā prāta daļa taisās gulēt? Daudz cigoriņu kafijas + kropļi iekšās = garantija, ka neaizmigsi vismaz stundu. Un tā arī bija. Bet deviņos ar kapeikām jau biju augšā, jo mani pamodināja kaķene, kas skraidīja kā bulta cauri istabai. Piecēlos un izlaidu viņu kāpņutelpā, kur ir viņas kastīte un kur viņa vandās pa bēniņiem. Tad pamanīju arī viņas rīta sveicienu - piediriģēto klubkrēslu. LATVĀŅĪ!
Pirms kāda mirkļa mēģināju iekurt plīti, vismaz šodien varbūt kaut kas arī jāapēd. Būs jāaiziet jāapskatās, vai man kaut kas no tā šaubīgā pasākuma ir izdevies.
Tagad sazvanījos ar mammu, viņi jau nokāvuši cūku, ir uzsēdinājuši ruksi uz galda un tagad dīrā. Ja tā padomā, tad tagad godīgi varu pateikt kādu, kam šis rīts bija sliktāks nekā man. Un man ir Prāta Vētras 2008 ieraksti Jūķubē. ^.^ Tā ka - salda dzīve ievārījumā, dzīvojam tālāk!

* Izsauciens, ar kuru turpmāk aizstāšu necenzēto vārdu birumu

Šodien viena mājās ar kaķeni, visi aizbraukuši uz laukiem. Nu dikti slinkā diena - esmu tikai sēdējusi pie datora, klausoties mūziku, skatoties bildītes, čatojot Skapī un kārtojot datoru. Tad vēl pacacojos, fotografējot sevi ar savu mici, par kuru nevaru beigt sajūsmināties. Ēdusi šodien neesmu neko, izņemot musli un šokolādi. Bet izdzērusi esmu ļoti daudz cigoriņu kafijas, jo pēc augstajām temperatūrām vēl neesmu pieradusi pie sava klasiskā reptiļa 36. Bet pelnījusi ēst arī neesmu, jo kustības nav bijušas itin nekādas, izņemot pārvietošanos maršrutā "krēsls pie datora-gulta pie tv". Bet dienas pluss ir tas, ka šovakar noskatījos ļoti jauko Prāta Vētras koncertu. Nu, tiem puišiem tiešām cepuri nost. Lieliskās dziesmas + emocijas + kvalitāte! Un plus Vaira ar tautasdziesmu! Tagad iet kaut kāda sievišķu drāma, pa reklāmas pauzi atvilkos uz šejieni, bet nu jau tā noteikti beigusies, tā ka jāvirzās vien atpakaļ. Brālis savācis līdzi grāmatu, ko uzdāvināja man vārda dienā un ko es vakar vakarā iesāku, tā kā lasāmā man arī nav un tuvākajās stundās vienkārši jāpiespiež par spīti kafijai aiziet gulēt, jo negribu nogulēt vienīgās puslīdz gaišās dienas stundas, kas mums tagad novembrī ir.
Lai iemācītos rakstīt kodolīgāk, šodien iemitinājos arī populārajā zilajā čivinātājā - http://twitter.com/#!/manadziesma, tā ka, ja nu kas, mani var meklēt arī tur. Redzēs, vai spēšu savākties un tur kaut ko normālu pačivināt, vai arī palikšu tikai un vienīgi pie saviem gargabaliem.

Bija tiešām jauki. Protams, brīnumi nenotiek (ja to dēļ ļoti nepacenšas un nepalūdzas), nedziedājām mēs pēkšņi kā Kamērs, bet emociju iedevām gan citiem, gan sev, un tas ir galvenais. Kājas gan pēc tam bija tikpat beigtas kā parasti pēc šitās stāvēšanas, bet bija vēl grūtāk, jo pirms dziedāšanas vēl bija čupa garlaicīgu runu, un aizkarus mums priekšā atvērt un atļaut apsēsties nevarēja, redz, klavieres traucēja. Tā nu mēs tur pusstundu stāvējām, tirinoties un gaidot dziedāšanu. Daudz grūtāk jau ir stāvēt, ja nav jādzied, un to mēs šodien labi izbaudījām, bet tas nemaina to, ka tas darbs ir tiešāmtiešāmTIEŠĀM burvīgs. Pēc tam vēl daži Tumes kora biedri atnāca uz jauku pasēdēšanu mūsu dzīvoklī. Jauki papļāpāju ar divējādi jauno Tumes kora diriģentu Rūdolfu par Domeni un visu ko citu un tad nu atkal nonācu šeit. Bet nejūtos to pavadījusi tik nelietderīgi, jo klausos latviešu dziesmas un vispār jūtos dikti latviski. Bet tagad man savas patriotiskās jūtas jāapslāpē vai vismaz jāpatur pie sevis un prom no datora, jo atnāca brālis, kurš cītīgi mani grib aizdzīt.
Jauku jums šo Latvijas dzimšanas dienas vakaru!

http://www.youtube.com/view_play_list?p=8E72A9B4D7B81052&feature=bf-title

Es gribētu strādāt par mūzu. Lidināties apkārt māksliniekam un tikt apbrīnota. Bet tikai labam māksliniekam, protams. Nevis tādam, kas par mākslas gatavošanu atcerētos reizi gadā un tad tāpat mestu man ar neizdevušajiem darbiem man. Gribētos tādu mākslinieku, kas strādā vakaros, tai pat laikā klusi, satraukti murminot, tādu, kas bez manis nevar, un tādu, kas man pasaka paldies un ļauj tāpat vien lidināties. Nezinu, kā ar tām maģiskajām mūzām tur ir, bet es gribētu būt mūza, kas ēd. Tāpēc mākslinieks arī varētu pacienāt mani ar kaut ko garšīgu, ko iegādājies par savu lieliskā mākslinieka prasmēm iegūto naudu.

Dziedāšana tiešām ārstē. Vakarā aizgāju uz kori vēl ar 37 un kapeikām, bet atgriezos ar 36,3. Mana normālā temperatūra gan ir vēl zemāka, bet, ja temperatūra to dažu stundu laikā būtu nokritusi līdz 35,8, tas jau būtu pārāk spocīgi.
Mēs mēģinājām Butāna "Pūt, vējiņi" ar LNO solistu Ādamsonu, aktieri Anži, Jelgavas kamerorķestri un diriģentu, LNO galveno kormeistaru utt., u. tjpr. Aigaru Meri 18. novembrim. Kā man patīk šitās spilgtās personības! Inteliģents, strādīgs, nopietns pat jokojot, izteiksmīgs, mūžam tērpies melnā... Ne velti mīļi saukts par Melno Dusmīgo. Un tagad es sapratu, ko mamma domāja ar "viņam dikti patīk štrihi" un no kurienes viņai radies teiciens "Lūdzu, esiet tik laipni!" Laipnību mēs vakar iemācījāmies, tā ja. Bet ļoti jūtu līdzi orķestrim, kam esam tieši aiz muguras, un visiem pārējiem - ja varētu, es atvilktu pusi domenes... vai vismaz tenorus, citādi "Karavīri bēdājas" vieta tiešām izklausās pēc žēlīgas koķetēšanas. Un tas, ka "Dievs, Tava zeme deg" katram ir savs do b... Labs ir, tas nevienam neinteresē. Bet nnnu... kā tik tur nav! Latviešu tautasdziesmas un oriģināldarbi, Šostakoviča Septītā simfonija, Ščedrina Anna Kareņina un, protams, paša Butāna mūzika. Kā nenovērtējam tos ģēnijus, kas mums te blakus! Vairākus gadus bojāju Butānam nervus, negribīgi pīkstot kaut ko uz savas klāras mūzikas skolā un prieka pēc runājot pretim muļķības, kamēr viņam bija mums jāspēlē pavadījumi. Nav brīnums, ka aizdevies uz Liepāju, es jau sen tos bērneļus būtu aizsūtījusi diriģēt uz Grenlandi vai Keiptaunu. Kauns pašai. :D
Šorīt pabeidzu savu tā saukto bereti, kas gan vairāk izskatās pēc pelēkas, pūkainas medūzas. Bet galvenais, ka man vispār ir cepure. Un pašas taisīta! Un nebūs kā parasti, kad mati savākti astē vai kaukā tā, tad cepures mala tālāk par deniņiem neiet. Tagad man ir riktīgi ietilpīga un silta kulīte, ko maukt uz galvas!
Tagad sēžu, šņaukājos, klabinos un klausos muzīku. Man aizvien ir aizdomīgi karsti, neticās, ka ir mazāk par 36,5 C, tāpēc tikko arī paņēmu termometeri un došos iedzert tējiņu un ieēst palikušo vārda dienas kūku.

"[2010.11.14. 13:36:53] Undīne: Man vienkārši nav laika slimot, un mans organisms mani laikam ir sapratis. Vakar gan pārdziedājos, vakarā kakls bija beigts, bet iedzēru pienu ar medu un balzamu, un tagad vēl stāv uzlieta kliņģerīšu tēja, neiešu ļaut kaut kādām iesnām man uzbāzties."

Mazāk muldēt vajag. Tagad man ir vārda diena gultiņā, ietītai segā kā kūniņā. Vakarnakt vairākas stundas nevarēju aizmigt, svaidījos šurpu turpu, jau sāku panikot, jo bija palikušas vien dažas stundas līdz 5iem, kad bija jāceļas, tad aizgāju pie mammas izmērīju temperatūru, un man nu bija skaidrs. Tātad stulbās sajūtas iemesls divu dienu garumā tomēr nebija vecais sliktais, bet laikam jau tas pusbrauciens, pusgājiens uz Spici.
Un šajās dienās vēl tāds salīdzinoši jauks laiks... nu ko, es varu vismaz paskatīties pa logu. Un apēst konfektes, kas bija paredzētas klasesbiedriem.
Nu ko, beidzot jāizslēdz dators, kas arī bija iemesls, kāpēc šurp nācu - brālim atkal labpaticies kādam citam sagādāt izkustēšanos. Cik jauki!
Cerams, vismaz rīt uz vakara mēģinājumu būšu svaiga kā Lāses piens.

Pēdējā laikā man ir iepaticies tamborēt. Vēl pagājušā gadā mājturība bija viens no tiem priekšmetiem, kas man dziļi besīja, bet tagad, vismaz kamēr tamborējam, mājturība ir viens no maniem retajiem Domenes deviņnieku pelnīšanas priekšmetiem. Mājturība! Nē, nu, bet vēl šokējošāk bija tas, ka man par klavieru ieskaiti ir ielikts 9! Un Ārenta mani nemaz nenosita! :D Bet skolotāja gan būs vīlusies, kad redzēs, ka es neesmu vispār apskatījusies jauno gabaliņu, jo aizmirsu notis Rīgā. Par diriģēšanu vispār nerunājot - man jau divas nedēļas nav bijusi neviena stunda, vispār šajā pussemestrī nav bijusi neviena, un arī to es aizmirsu plauktā, un Ādamsone noteikti domā, ka esmu visu laiku cītīgi mācījusies. Bet es neprotu mācīties, ja man uzdoto regulāri nepārbauda. Es būtu pilnīgi nekam nederīgs students.
Pa dienu laiks ārā bija jauks, vismaz skaists, jo ārā, protams, neizgāju. Tikai tagad vakarā, kad jau tumšs, abas ar mammu aizčāpojām līdz veikalam, nopirkām Vinnija konfektes, ko izdalīt klasesbiedriem, kuri gan to nav pelnījuši. :D
Jau kopš vakardienas visu laiku ir tāda slikta fiziskā pašsajūta. It kā nekas traki nesāp, bet sajūta tāda trula, it kā galva tāda jutīga, it kā dūša kaukā tā slikta... Aptuveni tāda sajūta man parasti ir, braucot autobusā un reizēm arī mašīnā. Bet varbūt arī iemesls ir vecais stulbais, labi zināmais.
Šodien beidzot jāaiziet laicīgi gulēt, ja arī neko nebūšu izdarījusi. Atradu vecos ātrās palīdzības sniegšanas materiālus bioloģijas prezentācijai, izpildīju daļu literatūras un apgrābstīju vēstures mājasdarbu.
Bet tas nekas, jo mums jau sen ir zināms tas.

Šorīt baudīju vannas priekus, klausījos ventilatora ritmos un pārdomāju šo un to. Piemēram, to, ka ir cilvēki, kuri var ļoti labi palīdzēt citiem, bet ne sev. To, cik labi, ka pat neapsvēru braukšanu pie Austras uz dzimšanas dienu. To, ka dzīves baudīšana ir tik izstiepts jēdziens. To, ka es priecājos par to, ka esmu tāda, kāda esmu.
Un es tā mīlu savu mammu un vecmāmiņu, un arī visus citus savus tuvos! Mamma man nopirkusi jauku, siltu pidžamu ar žirafēm, un šorīt viņas abas man par godu cepa pīrādziņus, kas smaržo gluži kā paradīze. Gluži kā bērnībā... Nē, tos mani klasesbiedri nav pelnījusi. Nopirkšu viņiem kaut kādas konfektes, ko izdalīt, ja vispār pirkšu.
Tagad te sēžu un teorētiski taisu prezentāciju bioloģijā. Mamma viesistabā iedziedās, jo jāaizbrauc uz Sātu baznīcu izmēģināt "Tēvijas" solo, un, par spīti tam, ka viņa nav nekāda operas zvaigzne, man viņa tomēr tāda ir. Pati vakar drusku pārdziedājos, man jau tā Sarkanā armija iebrukusi, bet es vēl bez solo stundas izdomāju atkulties uz Tukumu, izlaižot ekskursiju, lai būtu uz kori. Vakarā gan iedzēru pienu ar medu un balzamu (super kokteilītis vispār, ņamm), bet šodien vienalga rīkle neapmierināta. Uzlēju kliņģerīšu tēju, jāiet iedzert. Nav man laika slimot! It īpaši ne tad, kad tūlīt būs vārda diena, valsts svētki un brīvās dienas.
Labs ir, jājiet paārstēt kaklu, pažāvēt matus un jālaiž mazo brālīti paspēlēt spēlītes! :D

Šajā nedēļā sapratu, ka arī es tiešām nevaru ar cilvēkiem, kas nerunā, kas domā, ka sapratīšu visu, ja man kaut ko aplinkus pieminēs, un, kad sadusmosies par to, ka tomēr neesmu sapratusi līdz galam, sodīs mani ar īgnu ģīmi un to pašu svēto klusēšanu. Neesmu es nekāds diplomāts un negribu būt! Ir kas sakāms - runā, nav - pēc tam nepuksti. Da lābi, pati jau ar par citiem nepiedomāju tik daudz, cik vajag, bet vai tad nevar redzēt, ka neesmu nekāds kautrīgais, planējošais taurentiņš, kas atturīgi lidināsies apkārt.
Vēl sapratu, ka tik ļoti sen nebiju dzirdējusi piezīmītes, kas tā vien pamudina iztaujāt, un pēc tam stāstu, kurš noslēdzas ar "Bet, zini, es tev uzticos, tāpēc ticu, ka tu nevienam to neteiksi." Laikam tā ir viena no svarīgajām lietām, kas mani atšķir no daudziem jauniešiem. Jau biju aizmirsusi, kas ir intrigas un vienkārši noslēpumu uzticēšana (bieži gan šis uzticamības personu loks ir diezgan plašs, tāpēc šos noslēpumus neizbēgami uzzina gandrīz visi). Tā bija tiešām sen aizmirsta un neparasta sajūta. Un vēl dīvaināku sajūtu darīja tas, ka stāstītais man bija diezgan interesējošs un pārsteidzošs. Nu ko, uzzināju šo to par kāda ēnas pusēm un neticamo aktierprasmi.
Skolā šonedēļ gājis neslikti, drīzāk pat labi. Nekā īpaša. Tikai manā solo skolotāju maiņas procesā noticis vēl viens pagrieziens Libauere-R... Zālīte-Pavāre-švāne-Pavāre - Pavāre ir atpakaļ no Šveices, un Švāne tomēr nepaliek. Nojaušu, ka arī tiek atcelta mana dalība tautasdziesmu konkursā, jo šaubos, ka Pavāre šo faktu atceras. Vismaz es ceru, ka tā.
šodien atkal koris ar Jāni Ozolu, Ziemassvētku programma. Mamma palika mājās, apslimusi drusku, dziedāšanas vietā cepa plātsmaizes, vienai stērķeles vietā piegāžot sodu (ņam, ņamm *vaikstās*).

Šodien sapratu, ka dzīve jāmēģina pārvērst par Polliannas priecāšanās spēli... Tai pat laikā atceroties, ka patiesu prieku nesīs tikai proporcionāla padarīta darba un atpūtas sajūta, nevis darāmo darbu un citu cilvēku prieka aizmiršana. :)

Tāpēc - dienas plusi līdz šim:
♣ paēdu veselīgas brokastis;
♣ izsūcu savu un brāļa istabu;
♣ paskatījos skaistus portretus;
♣ atradu iespējama jauna lomu spēļu tēla aizmetņus;
♣ paspēlēju klavieres;
♣ palasīju anekdotes (smieklu deva nenāk par ļaunu)*;
♣ paskatījos Hetaliu (nedaudz.. citāda, bet tomēr vēstures stunda. un angļu valodas arī);
♣ paklausījos mūziku.

Šodien atbrauks arī brālis ar savu paziņu, ceru, ka arī tas izvērtīsies par plusu.

*Skolotāja liek atnest bērniem dzīvniekus, kas runā.
Pēterītis atnes čūsku.
Skolotāja izbrīnīta un skaidro, ka tā nemāk runāt.
Pēterītis paņem čūsku aiz astes un sit pret galdu.
Čūska: Šššššš....
Skolotāja: Nu redzi, Pēterīt, čūska nerunā.
Pēterītis vēl divas reizes čūsku aiz astes pret galdu.
Čūska: Šššš..še kur līgo priežu meži...

Tikko bija kārtējais lielais dīvainais atklājums - intereses pēc uzrakstīju DeviantARTa, mākslas vietnes, meklēšanā vārdu "Latvia". Gaidīju, ka man parādīs Latvijas dabasskatus vai ko nu tur, bet patiesība ir šāda -http://browse.deviantart.com/?qh=§ion=&global=1&q=Latvia - gandrīz visos attēlos raudošs puisēns sarkanā žaketē. Parakājos un uzzināju, ka tā ir kāda anime, kas laikam uzjautrinās par pasaules valstīm, un Raivis Galante (!!! *vārtas pa zemi no smiekliem* !!!) tur ir tēls, kas attēlo Latviju.
Noskatījos 1. sēriju. Smieklīgi, tiešām. :D Un Latvija parādījās viena no pirmajām, mirklī, kad lielais Krievijas mačo bija pārliecies pār nabaga pārbiedēto, krēslā ieslīgušo zeltmatīti un bļāva "Tu taču man piekrīti, vai ne, Latvija?"
Viņi kapitāli smejas par mums, bet laikam jau tā tiešām izskatās (un ir?). :D

Šodien:
♦ piecēlos laicīgi, skatījos "Mīlas viesuli";
♦ ēdu brokastis;
♦ sēdēju pie datora;
♦ pasēdēju pie klavierēm;
♦ sēdēju pie datora;
♦ ēdu;
♦ aiznesu brilles meistaram;
♦ iepirkos;
♦ priecājos par skaisto dienu;
♦ klausījos mūziku;
♦ apēdu kārtējo šokolādi;
♦ sēdēju pie datora;
♦ lasīju Rīgas Viļņu "Ugunsgrēka" speciālizlaidumu;
♦ ēdu;
♦ Lasīju stāstus draugu domubiedru grupā;
♦ Pētīju rotas internetā;
♦ pieteicos AlternativeFashion forumā. Īsti nezinu, kāpēc;
♦ liku ābolus uz ābolu kūkas;
♦ ēdu vakariņas ar nepārspējami garšīgo desertu;
♦ sēdēju pie datora;
♦ kopā ar mammu skatījos Dr. Hausu un CSI Miami;
♦ uzjautrinājos par savu kaķi, kas mani kaitināja;
♦ gandrīz pazaudēju lēcu;
♦ sēdēju pie datora;
♦ sēžu pie datora;
♦ grasos iet gulēt.

Nu ārkārtīgi ražīgi, ne?

Šodiena, tāpat kā vakardiena, gan ir apsegta ar drūmi pelēkām debesīm. Mans organisms laikam tik ļoti necieši miegaino pelēkumu, ka atsakās uz to skatīties, cik ilgi vien var. Šonakt, piemēram, nogulēju divpadsmit stundas, piecēlos jau laikā, kad jāsaka "labdien". Citiem tas ir ierasts, bet man ne. Parasti vienkārši pamostos pirms vienpadsmitiem un gulēt negribas. Lai nu kā, pēc tam es paēdu brokastis, paskatījos multeni par Brēmenes muzikantiem, tai pat laikā atkārtojot riņķa-ap-vēderu-griešanas tehniku, pēc tam paspēlēju klavieres, un tad ierados šeit, ķidāju draugu galerijas pēc kārtas (Pendža, labi pamanīji, ne? :D) un klausījos Rammstein, ko daru arvienu. Nekādu izklaižu, tikai vācu valodas apguve! *sparīgi māj ar galvu*