53.
Pēdējā laikā man ir iepaticies tamborēt. Vēl pagājušā gadā mājturība bija viens no tiem priekšmetiem, kas man dziļi besīja, bet tagad, vismaz kamēr tamborējam, mājturība ir viens no maniem retajiem Domenes deviņnieku pelnīšanas priekšmetiem. Mājturība! Nē, nu, bet vēl šokējošāk bija tas, ka man par klavieru ieskaiti ir ielikts 9! Un Ārenta mani nemaz nenosita! :D Bet skolotāja gan būs vīlusies, kad redzēs, ka es neesmu vispār apskatījusies jauno gabaliņu, jo aizmirsu notis Rīgā. Par diriģēšanu vispār nerunājot - man jau divas nedēļas nav bijusi neviena stunda, vispār šajā pussemestrī nav bijusi neviena, un arī to es aizmirsu plauktā, un Ādamsone noteikti domā, ka esmu visu laiku cītīgi mācījusies. Bet es neprotu mācīties, ja man uzdoto regulāri nepārbauda. Es būtu pilnīgi nekam nederīgs students.
Pa dienu laiks ārā bija jauks, vismaz skaists, jo ārā, protams, neizgāju. Tikai tagad vakarā, kad jau tumšs, abas ar mammu aizčāpojām līdz veikalam, nopirkām Vinnija konfektes, ko izdalīt klasesbiedriem, kuri gan to nav pelnījuši. :D
Jau kopš vakardienas visu laiku ir tāda slikta fiziskā pašsajūta. It kā nekas traki nesāp, bet sajūta tāda trula, it kā galva tāda jutīga, it kā dūša kaukā tā slikta... Aptuveni tāda sajūta man parasti ir, braucot autobusā un reizēm arī mašīnā. Bet varbūt arī iemesls ir vecais stulbais, labi zināmais.
Šodien beidzot jāaiziet laicīgi gulēt, ja arī neko nebūšu izdarījusi. Atradu vecos ātrās palīdzības sniegšanas materiālus bioloģijas prezentācijai, izpildīju daļu literatūras un apgrābstīju vēstures mājasdarbu.
Bet tas nekas, jo mums jau sen ir zināms tas.
Pa dienu laiks ārā bija jauks, vismaz skaists, jo ārā, protams, neizgāju. Tikai tagad vakarā, kad jau tumšs, abas ar mammu aizčāpojām līdz veikalam, nopirkām Vinnija konfektes, ko izdalīt klasesbiedriem, kuri gan to nav pelnījuši. :D
Jau kopš vakardienas visu laiku ir tāda slikta fiziskā pašsajūta. It kā nekas traki nesāp, bet sajūta tāda trula, it kā galva tāda jutīga, it kā dūša kaukā tā slikta... Aptuveni tāda sajūta man parasti ir, braucot autobusā un reizēm arī mašīnā. Bet varbūt arī iemesls ir vecais stulbais, labi zināmais.
Šodien beidzot jāaiziet laicīgi gulēt, ja arī neko nebūšu izdarījusi. Atradu vecos ātrās palīdzības sniegšanas materiālus bioloģijas prezentācijai, izpildīju daļu literatūras un apgrābstīju vēstures mājasdarbu.
Bet tas nekas, jo mums jau sen ir zināms tas.
Jā, kaut kā jāmēģina pierast mācīties arī tad, kad neviens nepārbauda. Man tā pati problēma (vai, kāds pārsteigums, vai ne?!). Ja es zinātu, ka man kādas pāris nedēļas nebūs dziedāšana un nevienam nebūtu jāatskaitās - esmu es tās vokalīzes no galvas iemācījusies vai neesmu, loģiski, ka būtu šausmīgi grūti saņemties un k-ko iesākt darīt.. Kārtējā kāpšana sev pāri...
Bet par 9nieku - nu izcili! MALACIS! :)
Jā. Tas diemžēl arī pierāda to, ka mūzikas mācīšanās tomēr ir vairāk kā darbs, kā pienākums, vai vismaz vēl nav apzināta kā Patiešām Sirdslieta. Bet viss nāk ar laiku un cenšanosssss. :))))) Un arī ar to mūzikas klausīšanos. Man šovakar latviešu latviskās dziesmas Latvijai... Tālāk mūžībā, dziedot iesim mēs, mūžam Gaismas pils kalnā gavilēs!