Carpe · Diem

Šodiena bija viena no vērtīgākajām dienām since.. since WHEN? Neatceros, kad tāda būtu bijusi pēdējo mēnešu laikā.
Reāls skatījums uz to, ko var un ko nevar, un reāla atziņa, ka tur, kur es esmu - ES NEPALIKŠU. Tā bedre nav domāta man. Vēl 20 dienas jāiztur, to taču es vismaz varu?!?!
Esmu savā komforta zonā šeit, LV. Ja arī izglītības ziņā tā būtu, būtu perfecto. Nē, zināms komforts ir: notiek vienkārši reāla nedarīšana un reāls ne-progress, viss balstās uz pirms tam jau iegūto. Nav tās "jāizdara, jāiemācās, jāatīstās" sajūtas. Domskola pamatus ieliek visizcilākos LV, tas nu ir skaidrs. Pēc diviem gadiem, kad esmu beigusi skolu, neskatoties uz to, ka šis tas AUGSTSKOLĀ tiek degradēts, viss jau joprojām ir! Tagad beidzot jāsāk izmantot un attīstīt līdz šim mazāk attīstītos virzienos.
Bļii, cik īstenībā varu būt lepna par to, kur esmu mācījusies!
P.S. Pēc ilgiem laikiem Maķīša ēdiens arī bija milzīga bauda. :)

Varbūt tomēr vajadzētu atkal tīties no tās LV prom :D Nu pat Eirovīzijā kaimiņi ir mums priekšā.
Mani favorīti šogad (nav kāda dziesma pirmajā vai pēdējā vietā, patīk daudzmaz līdzīgi, ja tā var teikt)
Krievija
Igaunija (nu tādi malači, ka dzied savā valodā! un galvenais, ka neko nesaprotot, aizrauj TĀ, kā reti kura cita dziesma... izpildītājs arī vienkārši burvīgs)
Zviedrija
Lielbritānija
Dānija un Nīderlande arī šķiet tīri ok
Patika arī Somija, žēl, ka netika finālā
pārējais lielais piecinieks vēl nav dzirdēts.
Vakardien gan 2. pusfinālu noskatījos līdz 6. dziesmai un aizgāju gulēt, laikam jāsāk nožēlot.
Rīt uz Akadēmiju. Neizteikšu nekādas prognozes, kā būs - būs. Pēc tam vai nu bēdu nodzeršana vai cerību svinēšana Latvian Beerfest Vērmanītī.

Tās Eirovīzijas babuškas no Krievijas ir vienkārši SUPER! Tik mīlīgas, tik forši 'iznes' dziesmu - goda vārds, absolūtas favorītes!
Kad vēl izlasīju šito: http://izklaide.delfi.lv/televizijas-sovi/eirovizija/udmurtu-vecenites-kaitina-stulbi-zurnalisti.d?id=42377956
Vislielākais RESPECT kundzītēm! Protams, tur ir sava daļa biznesa un mārketinga, BET.. viņu mīlīgumu tas neizmaina, un neticu, ka kādu cilvēku tādos gados, kādas ir šīs kundzītes, var tur baigi ietekmēt un uztaisīt viņas par to, kādas viņas nav.
Mūsu vokālais ansamblis patiešām var iet ieskrieties. Dziesma, uzskatu, bija laba, bet mēs vienmēr mācēsim to izčakarēt ar sūdīgu vizuālo tēlu un dziesmas iznesumu. Anmary šā vai tā - malacis!

Šodienas solfedžo pārspēj VISU!
Gada laikā esam uzrakstījuši PĀRIS diktātus, visus - 5., 6. klases līmeņa. Solfedžo ieskaitē mums pēkšņi atskaņo kaut ko tuvu atonālam diktātam! Mīļo stundiņ, nu kur ir prāts? Ja absolūtnieki jau mokās (nazinu, kas man tur būs pareizi, kas ne, bet nu viss 100% toč nebūs..kādreiz jau gan jābūt arī tā), tad KO darīt tiem, kuri vispār ar solfedžo uz jūs?
Kaut ko tādu es nebiju gaidījusi.
Un vispār, lai rakstītu atonālus diktātus, ir REGULĀRI jātrenē dzirde. Un tas ir jādara LĪMENĪ.

Šīs dienas kā tādas nekam neder. Man atkal nenormāli sāp kakls+iesnas tādas,ka gandrīz garšu nejūt= tā ir tīra psiholoģija! Nekas ne no kā tāpat vien nerodas. Rādās, ka atkal būs jādod zaļā gaisma vieglajām antibiotikām. Šopavasar esmu uz tām kritusi, jo vienkārši gribas iet vieglāko ceļu..kā Jurčiks saka - "priekš kam tev mocīties?". Tā kā ceru, ka veiksmīgi man tās izrakstīs. Tur vismaz ir garantija, ka iekaisums izārstēts. Riebjas šādai staigāt apkārt. Pat uz bimbu brīžiem rauj, šodien arī pirms solfja veiksmīgi parāva. Priecē, ka esmu iemācījusies apslāpēt.

Sesija sākusies. Ilgs līdz 15. jūnijam, jobanais plānojums. Iesākta jau smuki.
Šorīt veiksmīgi pamodos 5:30 ar kakla sāpēm, šķietami, bez iemesla, jo nekur neesmu saaukstējusies. Taču iemesls ir: psiholoģisks, un to sauc: man ir te noriebies.
Domāju, vairāk komentāru nav. Jāturpina saņemšanās jeb visa-uz-pēdējo-brīdi atlikšanas process, jo agrāk vienkārši nevar saņemties.

Sesija izstiepta gandrīz mēneša garumā.. nu kur tas der?
Nākampirmdien eksāmens klavierēs. Kad būs nolikts tas, jau daļa stresa nost. vissvarīgākās, protams, ir atzīmes mūzikā.
Diriģēšanas eksāmens PĒC mēneša - tāda stiepšana, gaidīšana...
Nu tātad..mēnesis! Vienkārši jāsaņemas!

-Do you have to joke about everything? -
-Invariebly, when things get too seriously or stray, too far from that I can talk about.
/Postcards from the edge/

Šķiet, Merilas Strīpas filmu laiks atkal uzņem apgriezienus, šoreiz tomēr derētu paskatīties arī tās, kuras nav redzētas, nevis simtām reižu vienu un to pašu (galvenais ir tas azarts, ka ar katru reizi tu joprojām ieraugi/atklāj kaut ko jaunu. Ar to arī tās filmas, kur piedalās šī aktrise, brīnumaini ir īpašas)/

Es tikai gribu, lai viss tikpat smuki arī turpinās!
Tad viss būs labi. Tad viss liksies atrisināms.

Tas, ko iepriekšējā ierakstā vēlējos, piepildījās, pat 2x. Nu jaukiņi.
Tagad jāsāk uztraukties par vienu nevēlamu soli.. bet varbūt tikai esmu iedomājusies, ka nevēlamu? un varbūt vispār nafig par kaut ko uztraukties? (tas ir kaut kas tik stulbs, ar stulbiem izraisītājfaktoriem, ka labāk neko neminēt).
Divas brīvas dienas. Man IR uzdevums uzrakstīt prakses dienasgrāmatu.

Man ir dubults iemesls svinēt Jurčika dzimšanas dienu. Pirmkārt, jo viņam dzimšanas diena un otrkārt, jo informātikā VISS CAURI! Atzīme ir, eksāmens nebūs jāliek un viss, kas darīts, pieklājīgi attaisnojies. Paldies Dievam, par vienu stulbumu mazāk!
Gribas vienkārši mierīgu vakaru blakiņām.

Ziniet, kā sanāk? Sanāk tā: lai izturētu kora mēģinājumus, ir jāiešauj. Lai izturētu skolu, nezaudētu dzirdi un veselo saprātu, arī ir jāiešauj. Pie tāda secinājuma ir nonākušas trīs 1. kursa studentes. Ja mēs turpinām te studēt, KĀDAS alkoholiķes mēs būsim 4. kursā?
Un "ļoti" iepriecina ziņa, ka nākamās nedēļas tas pats koris, tikai ČETRU stundu garumā.

Man vispār nav vārdu, kas izteiktu, cik ļoti stulbi un tumsonīgi tas viss ir.

Labi, nerunāsim par pārējiem darbiem teorētiskajos priekšmetos - ja jābūt, tad jābūt, jācep būs vien augšā. Tomēr augstskola un, neskatoties uz programmas nelietderību, ja jādara, tad jādara.
Vakardien vakarā jutos tik nožēlojami par to, kur es esmu.
Bet nekas nav par vēlu, ir jaunība, ir laiks, kad pieļaut kļūdas. Ņemu savus vārdus atpakaļ par to, ka jaunībā neesmu trakulīga. Esmu, un kā vēl! Tikai katram tā trakulība izpaužās citādāk, viens lec ar gumiju, otrs bezcerīgi iemīlās, iestājās nepareizās skolās, tādējādi mazliet norokot savus talantus. Katram savs. Bet jaunība ir arī laiks, kad tās kļūdas labot. Jo vēlāk tādas iespējas vairs nebūs. Vēlāk dzīvosi ar to, ko esi sastrādājis jaunībā.
Un vislielākais stulbums ir NEKO nesastrādāt.
Tad patiešām nezinu..vai dzīves beigās varēsi teikt - jā, bija vērts, ka es dzīvoju.

Tagad vienkārši jāiztur. Pāris mēneši.
Dziesma, kas, izrādās, nenormāli palīdz un pat vakar, pašradītās bezcerības un vienkārši emocionāla noguruma vakarā, kaut kā atviegloja.
http://www.youtube.com/watch?v=IZjXysUwmM4

Man ir konkrēti noriebusies tā informātika. Ja vēl būs jāliek eksāmens, tad vispār ir jāiet pakārties.
Esmu viena no retajām, kas vispār darbus sūta laicīgi!
Bet tas tā. Arī saturs nevienu neinteresē. Ok, priekšmeta specifika.
Šodien uz vienu brīdi pat gribējās apraudāties. Neesmu vienīgā, bet tas nav nekāds mierinājums.
Kā gribētos 5dien no visa šitā sūda tikt vaļā.. lai vismaz no kāda jobana priekšmeta miers.
Ja mūs tā dricelētu solfedžo, es neko neteiktu. Ir sajūta, ka mācamies par visvisādiem skolotājiem, TIKAI ne par mūzikas.

Nudien pozitīvi! PROGRESS! Iespējams, ka kaut uz kādu laiciņu (ko var zināt,kas tālāk), bet tikšu padzīvoties vienreiz normāli Šampēterī! Lai arī ne līdz galam izprasta mana filosofija (kaut gan kas tur ko neizprast manos gados), tomēr - ir progress, un nav NĒ, un nav briesmas un šausmas. Palēnām, pamazām jāpieradinās!
Aiiii :)

Super vakariņš bija ar Gitu, nosēdējām vismaz 4 h, un vēl nepietika laika visu izrunāt un par visu izsmieties. Chilli pica tagad vairs nebūs manu kad-eju-ar-kādu-draudzeni-satikties iecienītākā vieta, bet gan - Charlie pizza. Pilnīgi cits noformējums un pārsteidzoši foršas cenas. Nu tā, labāk vēlāk atklāt, nekā nekad.
Tā jau viss diezgan normāli, pati galvenā lieta, kas nomāc, IR jārisina un visdrīzākajā laikā. Esmu izdomājusies krustu šķērsu, kā tētis varētu reaģēt uz paziņojumu, ka man tomēr ir 21 un tomēr tas ir normāls vecums, lai mājas ar vecākiem būtu tikai vieta, kur iegriezties, nevis pastāvīgi dzīvot un mocīties ar atskaitēm un vainas apziņu, BET.. kas jādara, jādara. Jāsagaida normāls garastāvoklis. Uz sakarīgu iznākumu neceru, taču pienācis brīdis, kad vienkārši IR jāsper soļi. Nevaru dzīvot cita cilvēka dzīvi.
Galu galā, es neesmu prom, es esmu tepat, LV.
Bet jā, cilvēka domāšanu zināmos gados nekādi neizmainīt. Atliek tikai censties no tās ciest minimāli. Pat, ja grib labu, vecāki ir tie, kuri bieži ar savu laba gribēšanu tomēr... nu ne vienmēr panāk to labāko attiecībās.
Dievs dod saņemties.

Pēc lielas šaubīšanās - iet vai neiet, un kursabiedreņu apzvanīšanas nolēmu, ka, par spīti visam, uz kori ir jāaiziet. Aizgāju, nekas nebija sācies, dziedoņu pamaz, tad izdzirdu, ka diriģente šodien nemaz nebūs un.. ļekatoju prom, ar cerībām, ka neuzskriešu virsū, kam nevajag uzskriet.
Tā kā vienkārši aizšmaucu prom, nafig. Manā dzīvē tā negadās bieži, un tas vien jau par ko liecina.

Muļķīga ir tā prakse. It kā es nekad nebūtu gājusi skolā. Ja mums tagad cenšas ieskaidrot, ka viss jau jāvēro no pedagoga viedokļa, TAD vai pa šo pusgadu tāds viedoklis, mācoties bioloģiju un informātiku (labi, arī visp. pedagoģiju, kur jāzina no galvas tādas un šitādas teorijas un cilvēki), vispār ir radies?
Bezmaz vai emocionālās inteliģences jautājums jeb - zīlējam kafijas biezumos.
Cerams, ka ceturtdien, mūzikas stundu dienā, būs kaut cik jēdzīgāk un noderīgāk (varbūt vismaz solfi un harmoniju varēs atkārtot, tas JAU būtu daudz), jo šodienas anglenē, vēsturē un matemātikā ieguvām tieši neko.

Rīt 6 stundas prakse (jāceļas mērkaķa agrumā) un 4dien. Rītdien vispārizglītojošo priekšmetu diena, dabūsim sēdēt matemātikā, angļu valodā un vēsturē. Varbūt kaut ko arī atkārtošu pati sev.
Bet vispār.. prakse no sērijas "it kā es pati nekad nebūtu mācījusies skolā".
Ko tur sūdzēties, kā man teica - priecājies, ka brīvas dienas!
Koris trešdienas vakarā, protams, visu izčakarē, bet nu tāda ir ŠĪ kora sūtība. Pat koncertceļojumu nevar samenedžēt, viss no sākuma tik rožaini un skaisti, pilnīgi sajūta, ka Balta būtu kaut kāds Radio koris vai vismaz kas tam attāls. Right :D

Sēžu un domāju, ko lai uzraksta.. acīmredzot šīs brīvdienas ir bijušas pārāk mierīgas, vienkāršas un vispārtiešitādaskādāmbrīvdienāmjābūt, lai tās vēl kaut kā speciāli censtos aprakstīt.
Nākamās nedēļas plāns:
jāuztaisa tētim normāla izskata CV, pareizāk sakot, jākonkretizē informācija (nu nevar visu gribēt no viena cilvēka, ja viņam ir TIK daudz, ko teikt un tik daudz pieredzes, kāda lielākajai daļai no mums un jums pat sapņos nerādās);
stulbā prakse, bet ceru, ka varēs sarunāt Mediņos;
varbūt jāpasauļojas - ja jau sākts, grēks atmest;
jāguļ (nesaprotu, kāpēc pēdējā laikā konstanti ceļos ap 8:30)
jāsaņemas un jāaiziet uz kori;
nu jā.. un gan jau vēl viskautkas uzradīsies, un jau domās ir uzradies, tikai slinkums rakstīt. Značit jāiet gulēt, ja jau vairs pat nerakstās. Pildīsim vismaz vienu plāna punktu maksimāli apzinīgi.

Viss izklausās baigi rožaini un vienkārši. Ka tik nu tā arī būtu!
Tagad ir vnk jāsaņemās un normāli jānokārto sesija.

Vakari ar sievu - neaprakstāmi.
Ak, Akadēmija, Akadēmija... jāsaskalda tas leduskalns?
Nekas nemainās, tāpēc nevajag ņemt pierē skarbākus toņus vai vārīšanos par vienu un to pašu, jo Dziesmu svētki tak ir vainīgi pie visa, kas notiek šajā valstī!
Ļoti vajag izgulēties, šonakt ceru to īstenot. Ja tu normāli un pietiekami daudz priekš sevis guli, tad liela daļa problēmu šķiet risināmas, un vispār dzīvojas kaut kā tā vieglāk un foršāk. Nekad, nekad negribu mocīties ar bezmiegu.