64.
Noskatījos Nelsonu, Birmingemas orķestri un Vestardu... nu skaisti, vienkārši apbrīnojami! Mjā, Māleram patikuši bleķi... simfonijā visvairāk vajadzēja pasvīst tieši viņiem, īpaši mežragam, un mežraga solo šoreiz spēlēja sieviete, un nevar noliegt, ka tas tomēr nav nekas ikdienišķs. Bet nu Vestards atkal savā elementā. Un Nelsons - kā var tādas emocijas saglabāt no sākuma līdz beigām - brīžam viņš lēkāja kā aptracis mērkaķēns, brīžam šķita, ka tūlīt aiz skumjām nomirs... uz viņu paskatīties vien ir aizraujoši, nemaz nerunājot par trako darbu diriģējot. Mjā, darbiņš tā neko.
Tagad laikam gulēt jāiet, pietiks man šodienai. Rīt jāmēģina jel ko izmācīties, vismaz drusku pie klavierēm pasēdēt, paspēlēt savus smieklīgos, pavadījumiem līdzīgos gabaliņus.
Tagad laikam gulēt jāiet, pietiks man šodienai. Rīt jāmēģina jel ko izmācīties, vismaz drusku pie klavierēm pasēdēt, paspēlēt savus smieklīgos, pavadījumiem līdzīgos gabaliņus.
Man bija jāaizbrauc uz Grācu, lai saprastu, ka Mālers ir Dievs. :D
Atceros, bija kaut kad, pirms kādiem diviem, trim gadiem Latvijā, Arēnā Rīga liels kādas Mālera simfonijas atskaņojums (un es gandrīz aizmigu.. pat neatceros, kura simf. tā bija), un man likās - kas tur TĀDS, bet tagad...
Tik daudz kas atkarīgs no izpildījuma.. vismaz 60%.
Arī nebiju klāt, bet nu prieks, ka var arī netiešsaistē noklausīties..