Tā dziedāja Undīne

Noskatījos Nelsonu, Birmingemas orķestri un Vestardu... nu skaisti, vienkārši apbrīnojami! Mjā, Māleram patikuši bleķi... simfonijā visvairāk vajadzēja pasvīst tieši viņiem, īpaši mežragam, un mežraga solo šoreiz spēlēja sieviete, un nevar noliegt, ka tas tomēr nav nekas ikdienišķs. Bet nu Vestards atkal savā elementā. Un Nelsons - kā var tādas emocijas saglabāt no sākuma līdz beigām - brīžam viņš lēkāja kā aptracis mērkaķēns, brīžam šķita, ka tūlīt aiz skumjām nomirs... uz viņu paskatīties vien ir aizraujoši, nemaz nerunājot par trako darbu diriģējot. Mjā, darbiņš tā neko.
Tagad laikam gulēt jāiet, pietiks man šodienai. Rīt jāmēģina jel ko izmācīties, vismaz drusku pie klavierēm pasēdēt, paspēlēt savus smieklīgos, pavadījumiem līdzīgos gabaliņus.