Tā dziedāja Undīne

Šorīt baudīju vannas priekus, klausījos ventilatora ritmos un pārdomāju šo un to. Piemēram, to, ka ir cilvēki, kuri var ļoti labi palīdzēt citiem, bet ne sev. To, cik labi, ka pat neapsvēru braukšanu pie Austras uz dzimšanas dienu. To, ka dzīves baudīšana ir tik izstiepts jēdziens. To, ka es priecājos par to, ka esmu tāda, kāda esmu.
Un es tā mīlu savu mammu un vecmāmiņu, un arī visus citus savus tuvos! Mamma man nopirkusi jauku, siltu pidžamu ar žirafēm, un šorīt viņas abas man par godu cepa pīrādziņus, kas smaržo gluži kā paradīze. Gluži kā bērnībā... Nē, tos mani klasesbiedri nav pelnījusi. Nopirkšu viņiem kaut kādas konfektes, ko izdalīt, ja vispār pirkšu.
Tagad te sēžu un teorētiski taisu prezentāciju bioloģijā. Mamma viesistabā iedziedās, jo jāaizbrauc uz Sātu baznīcu izmēģināt "Tēvijas" solo, un, par spīti tam, ka viņa nav nekāda operas zvaigzne, man viņa tomēr tāda ir. Pati vakar drusku pārdziedājos, man jau tā Sarkanā armija iebrukusi, bet es vēl bez solo stundas izdomāju atkulties uz Tukumu, izlaižot ekskursiju, lai būtu uz kori. Vakarā gan iedzēru pienu ar medu un balzamu (super kokteilītis vispār, ņamm), bet šodien vienalga rīkle neapmierināta. Uzlēju kliņģerīšu tēju, jāiet iedzert. Nav man laika slimot! It īpaši ne tad, kad tūlīt būs vārda diena, valsts svētki un brīvās dienas.
Labs ir, jājiet paārstēt kaklu, pažāvēt matus un jālaiž mazo brālīti paspēlēt spēlītes! :D