Tā dziedāja Undīne

Vakar pēc Prāta Vētras koncerta vēl noskatījos to sievišķu drāmu un vēl iesāku vienu citu, bet tad pulkstenis jau bija ap četriem, un es sapratu, ka tiešām, tiešām jāiet gulēt. Latvāņi!* Kāpēc liekās domas un sajūtas nevar atslēgties, kad racionālā prāta daļa taisās gulēt? Daudz cigoriņu kafijas + kropļi iekšās = garantija, ka neaizmigsi vismaz stundu. Un tā arī bija. Bet deviņos ar kapeikām jau biju augšā, jo mani pamodināja kaķene, kas skraidīja kā bulta cauri istabai. Piecēlos un izlaidu viņu kāpņutelpā, kur ir viņas kastīte un kur viņa vandās pa bēniņiem. Tad pamanīju arī viņas rīta sveicienu - piediriģēto klubkrēslu. LATVĀŅĪ!
Pirms kāda mirkļa mēģināju iekurt plīti, vismaz šodien varbūt kaut kas arī jāapēd. Būs jāaiziet jāapskatās, vai man kaut kas no tā šaubīgā pasākuma ir izdevies.
Tagad sazvanījos ar mammu, viņi jau nokāvuši cūku, ir uzsēdinājuši ruksi uz galda un tagad dīrā. Ja tā padomā, tad tagad godīgi varu pateikt kādu, kam šis rīts bija sliktāks nekā man. Un man ir Prāta Vētras 2008 ieraksti Jūķubē. ^.^ Tā ka - salda dzīve ievārījumā, dzīvojam tālāk!

* Izsauciens, ar kuru turpmāk aizstāšu necenzēto vārdu birumu