Tā dziedāja Undīne

Esmu hiperaktīva! Rīt no rīta jābrauc uz skolu, es to it kā saprotu, bet tomēr laikam nē. Laikam nevajadzēja dzert pat to vienu kafijas krūzi. Bet varbūt mani uzlādēja interviju palasīšana un pārrunas ar mammu par brūnmatainu un brūnacainu diriģentu īpašo auru un viskauko? Tikko kaut kā prātā ienāca dziesma "Gaismu saucam" no cikla "Gaismas atgriešanās", sāku dungot. Nekad nekur nav bijis jādzied, arī ne uz vienu koncertu, kur to dziedāja, neesmu bijusi. Bet mans brālis to pirms kādiem gadiem dziedāja, kad vēl bija blonds puisītis ar Engellocken und Engelsstimme vaikānuviņutur, un kopš tā laika mums mājās ir disks. Tikko parakājos un atradu, tāpat kā "Vanemas" ierakstus un "Autobuss debesīs" disku. Squeeee! Jāraksta bioloģijas prezentācija, jāraksta! Jāraksta, nepazaudējot hiperaktīvumu. Ā, Muktiņš jau dzied... tā balss... dievinu un atkal jau kūstu! Mūzikas burvestība ir tik skaista! Grīgs, Prāta Vētra, Butāns, Marhilis... un visi pārējie! Pasaulē ir tik daudz ģeniālu lietu, vietu un cilvēku! Man šķiet, es to ciklu ielikšu Jūķūbā, jo liekas, ka tur nav. Gan jau, ka ne, jo esmu vienkārši smieklīgi dezorganizēta un jukusi un droši vien vispār neizdarīšu neko. Bet galvenais, ka man prieks, vai ne? Un jums prieks, un visiem prieks... Āāāāa!