Tā dziedāja Undīne

Bija tiešām jauki. Protams, brīnumi nenotiek (ja to dēļ ļoti nepacenšas un nepalūdzas), nedziedājām mēs pēkšņi kā Kamērs, bet emociju iedevām gan citiem, gan sev, un tas ir galvenais. Kājas gan pēc tam bija tikpat beigtas kā parasti pēc šitās stāvēšanas, bet bija vēl grūtāk, jo pirms dziedāšanas vēl bija čupa garlaicīgu runu, un aizkarus mums priekšā atvērt un atļaut apsēsties nevarēja, redz, klavieres traucēja. Tā nu mēs tur pusstundu stāvējām, tirinoties un gaidot dziedāšanu. Daudz grūtāk jau ir stāvēt, ja nav jādzied, un to mēs šodien labi izbaudījām, bet tas nemaina to, ka tas darbs ir tiešāmtiešāmTIEŠĀM burvīgs. Pēc tam vēl daži Tumes kora biedri atnāca uz jauku pasēdēšanu mūsu dzīvoklī. Jauki papļāpāju ar divējādi jauno Tumes kora diriģentu Rūdolfu par Domeni un visu ko citu un tad nu atkal nonācu šeit. Bet nejūtos to pavadījusi tik nelietderīgi, jo klausos latviešu dziesmas un vispār jūtos dikti latviski. Bet tagad man savas patriotiskās jūtas jāapslāpē vai vismaz jāpatur pie sevis un prom no datora, jo atnāca brālis, kurš cītīgi mani grib aizdzīt.
Jauku jums šo Latvijas dzimšanas dienas vakaru!

http://www.youtube.com/view_play_list?p=8E72A9B4D7B81052&feature=bf-title