Tā dziedāja Undīne

Šajā nedēļā sapratu, ka arī es tiešām nevaru ar cilvēkiem, kas nerunā, kas domā, ka sapratīšu visu, ja man kaut ko aplinkus pieminēs, un, kad sadusmosies par to, ka tomēr neesmu sapratusi līdz galam, sodīs mani ar īgnu ģīmi un to pašu svēto klusēšanu. Neesmu es nekāds diplomāts un negribu būt! Ir kas sakāms - runā, nav - pēc tam nepuksti. Da lābi, pati jau ar par citiem nepiedomāju tik daudz, cik vajag, bet vai tad nevar redzēt, ka neesmu nekāds kautrīgais, planējošais taurentiņš, kas atturīgi lidināsies apkārt.
Vēl sapratu, ka tik ļoti sen nebiju dzirdējusi piezīmītes, kas tā vien pamudina iztaujāt, un pēc tam stāstu, kurš noslēdzas ar "Bet, zini, es tev uzticos, tāpēc ticu, ka tu nevienam to neteiksi." Laikam tā ir viena no svarīgajām lietām, kas mani atšķir no daudziem jauniešiem. Jau biju aizmirsusi, kas ir intrigas un vienkārši noslēpumu uzticēšana (bieži gan šis uzticamības personu loks ir diezgan plašs, tāpēc šos noslēpumus neizbēgami uzzina gandrīz visi). Tā bija tiešām sen aizmirsta un neparasta sajūta. Un vēl dīvaināku sajūtu darīja tas, ka stāstītais man bija diezgan interesējošs un pārsteidzošs. Nu ko, uzzināju šo to par kāda ēnas pusēm un neticamo aktierprasmi.
Skolā šonedēļ gājis neslikti, drīzāk pat labi. Nekā īpaša. Tikai manā solo skolotāju maiņas procesā noticis vēl viens pagrieziens Libauere-R... Zālīte-Pavāre-švāne-Pavāre - Pavāre ir atpakaļ no Šveices, un Švāne tomēr nepaliek. Nojaušu, ka arī tiek atcelta mana dalība tautasdziesmu konkursā, jo šaubos, ka Pavāre šo faktu atceras. Vismaz es ceru, ka tā.
šodien atkal koris ar Jāni Ozolu, Ziemassvētku programma. Mamma palika mājās, apslimusi drusku, dziedāšanas vietā cepa plātsmaizes, vienai stērķeles vietā piegāžot sodu (ņam, ņamm *vaikstās*).