Tā dziedāja Undīne

"[2010.11.14. 13:36:53] Undīne: Man vienkārši nav laika slimot, un mans organisms mani laikam ir sapratis. Vakar gan pārdziedājos, vakarā kakls bija beigts, bet iedzēru pienu ar medu un balzamu, un tagad vēl stāv uzlieta kliņģerīšu tēja, neiešu ļaut kaut kādām iesnām man uzbāzties."

Mazāk muldēt vajag. Tagad man ir vārda diena gultiņā, ietītai segā kā kūniņā. Vakarnakt vairākas stundas nevarēju aizmigt, svaidījos šurpu turpu, jau sāku panikot, jo bija palikušas vien dažas stundas līdz 5iem, kad bija jāceļas, tad aizgāju pie mammas izmērīju temperatūru, un man nu bija skaidrs. Tātad stulbās sajūtas iemesls divu dienu garumā tomēr nebija vecais sliktais, bet laikam jau tas pusbrauciens, pusgājiens uz Spici.
Un šajās dienās vēl tāds salīdzinoši jauks laiks... nu ko, es varu vismaz paskatīties pa logu. Un apēst konfektes, kas bija paredzētas klasesbiedriem.
Nu ko, beidzot jāizslēdz dators, kas arī bija iemesls, kāpēc šurp nācu - brālim atkal labpaticies kādam citam sagādāt izkustēšanos. Cik jauki!
Cerams, vismaz rīt uz vakara mēģinājumu būšu svaiga kā Lāses piens.