Tā dziedāja Undīne

Ja iepriekšējā ierakstā rakstīju, ka diena bija interesanta, tad nezinu, kā lai nosauc vakardienu. Nerunājot par to, ka cittautu eposu kontroldarbā mistiski esmu dabūjusi 10, klases stundu ar Lienīti un to, ka no rīta ārā puteņoja, pa dienas vidu saule draudēja izspīdēt acis no pieres, un vakarā lietus un vējš - aizpūst prom. No rīta vēl domāju, ka tikšu mājās četros, vēlāk - pus sešos, bet galu galā biju Tukumā pus deviņos. Pa ceļam paspēju nokavēt vienu vilcienu, kopā ar brāli citā vilcienā aizbraukt līdz Mellužiem, (vilcienā uzklausot ārkārtīgi aizrautīgu vecu žīdu, kura galvenie sarunas temati bija - māl' un cement' plītiņ's, ozol' malk', liel' suņ', pieci rubļ' un viņa māsa Jūrmalā), kur paēdām, aizbraukt līdz Slokai, kur pastaigājāmies pa veikaliem un gaidījām tēti, kas brauca uz mājām un bija apsolījies mūs paķert līdzi, tad sapratām, ka esam pārpratuši viens otru, pavārījāmies dusmās un izmisumā, mēģinājām stopēt, sagaidījām tēti vēlreiz, vērojot čigānu izrādes, un beidzot bijām mājās. Tā viš' bij'. Pilnīgi tizli, nejēdzīgi, bet tomēr jautri.

Šodien atkal biju uz "Vanemu", bija pirmais īstais mēģis ar Ozolu. Forši. Gatavojam Ziemassvētku repertuāru, bet tam paralēli arī 18. novembri - nākamais mēģis kopā ar Tumes kori un "Savējiem" no ģimnāzijas, dziedāsim P. Butāna "Pūt, vējiņi", esot foršs. Vismaz darbīgs rīta sākums, kas spēj pamudināt uz kaut kā darīšanu arī turpmāk.