Tā dziedāja Undīne

Šausmas, kā tās dienas velkas un kā tas laiks skrien! Nav rakstīts tik sasodīti sen... un visi tik sūdzas, ka manis nav, ka neesmu Skapī, neesmu tur un šiten, bet tagad tur neviena nav. Es te ziedoju savu banālo amerikāņu tīņu mūziklseriālu un miegu, lai atnāktu te pie 411., un neviens mani negaida. Stulbeņi tādi. Tā... īsumā, īsumā... Piektdien biju mākslas muzejā. Ausekļa Baušķenieka izstāde bija tiešām interesanta un skaista. Tie stāsti, kas ietverti bildēs un tehnika... man patika. Boriss Bērziņš... nu, jā, tas arī bija interesanti, varbūt ne pārāk skaisti, taču savdabīgi noteikti. Biju uz pirmo baletu savā mūža. P. Čaikovskis "Apburtā princese". Jā, es pat "Riekstkodi" neesmu redzējusi. Bija tiešām skaisti, gan mūzika, gan deja, gan efekti, cepuri nost māksliniekiem. Stīdzinieku bija tiešām maz un tiešām labi, bleķi kā vienmēr brīžam lažoja. Trešais cēliens gan bija krietni par garu, tur piekrita pat mamma, baleta cienītāja, kas pati kādreiz gribēja kļūt par balerīnu un bija pat ceļā uz to. Bet balets ir diezgan skarba pasaule, kas visus nepieņem. Nu ja, bet bija forši, ali arī kojās es biju ap vienpadsmitiem. Sestdien - Aloja. Patiesībā nebija slikti, koncertu godam izturējām, dabūju pagremdēties arī atmiņās par neprofesionāliem, maziem, laimīgiem korīšiem smieklīgos tērpos, kuri domā par smaidiem, sirdīm un notīm, ne intonāciju, pozīciju un atvērumu. Abas ar Sofiju pierijāmies čipsus, bijām pirmās, kas izmēģināja čipsus ar marinētu gurķīši garšu, fotografējāmies pie ozola un sekojām svecīšu ceļam. Lai arī Sofiju sarunas vienmēr kaut kā novirzīja vienā gultnē, kas mani brīžam sāka kaitināt, mums bija arī jaukas sarunas un jauka pastaiga. Jau vienpadsmitos bijām mājās - mazajām, laimīgajām, psiedzošajām meitenītēm neļāva pārāk ilgi ar apbrīnu siekaloties Mareka Kolāta un Nikolaja Puzikova virzienā. Svētdienu iesāku bez modinātāja, skatoties TV un izšujot mājturības darbiņu. Biju izdomājusi piekāst draudzenes dzimšanas dienu, jo nezināju, cikos, kur jābūt, man bija daudz darāmā un nebija naudas. Taču Boss un draudzenes izlēma citādi, ap pusdienas laiku man piezvanot un aicinot vilkt savu pēcpusi uz Tējas namiņu pie Pēterbaznīcas. Tā bija rekoordātrumā izgudrota un nopirkta dāvana - vaniļas-kokosa smaržas Drogās (jā, Pendža, tās pašas), īrisa plombu raujamās konfektes Rimi un dāvanu maisiņš Narvesenā. Drīz es biju norunātajā vietā, kur satiku sen un nekad neredzētus cilvēkus. Dienas programmā bija čillene, pamatīga ekspotīcija uz citām Rīgas daļām un centieni nokļūt pie neiztukšotiem Milkas automātiem, kas beidzās bez panākumiem.