Tā dziedāja Undīne

Piektdien mana piecelšanās pirms stundu sākuma notika tikai un vienīgi pateicoties Tai Otrai Undīnei. Piecās minūtēs biju piecēlusies, saģērbājusies, pabāzusi miegiano ģīmi zem auksta ūdens, savākusi pekeles un tikusi līdz 510. klasei, kur mani (noteikti tikai un vienīgi mani!) jau gaidīja daži klasesbiedri un ķīmijas skolotāja, kuru man, tāpat kā arī dažas citas skolotājas, šogad kaut kā pat bija prieks redzēt. Gribējās arī viņai pateikt, ka viņa labi izskatās, bet kaut kā aizmirsās, konstatējot, ka mana ķīmijas grāmata aizvien atrodas Sofijas skapītī, bet pašas Sofijas nav. Paradoksāli, bet tieši tā bija pirmā reize šajā mācību gadā, kad uz pirmo mācību stundu ierados pirms zvana. Es pat sapratu jauno vielu un pa daļai atcerējos veco, un mēs pat izsprukām bez atzīmēm. Turpmākā dienas daļa līdz Laimas ierašanšanšanai tika puslīdz nobumbulēta, vien sarakstīju mammai stundu plānus, izkrāsoju mūsu A2 formāta "kartiņu" un kaut ko piekārtoju istabā. Laimas ekskurisja, protams, ievilkās, viņa ieradās kaut kad ap 7iem un, kad bijām visu sapakojušas un aizčāpojušas līdz Augļu ielas 10. numuram, kādas 3 stundas tusiņa jau bija nosebotas. Lai nu kā, bija daudz nepazīstamu ļautiņu-dīvainīšu, daudz iepazīšanos, daudz sarunu, daudz klusēšanas, daudz ākstīšanās, daudz mulsuma, pāris pūcīšu, viena astīte, viena pātaga, nedaudz miega, daudz prieka un arī nedaudz sku(m)ju. Dažbrīd sugas Dīvainītis (dīvānītis) Parastais pārstāvim Dīvaino Dīvainīšu sabiedrība šķita pārāk dīvaina, un dīvānītis jutās pavisam pasīvi un neērti, taču kopumā bija ļoti jauki, un DP cer, ka Lācim arī bija labi.
Turpinājums par Kates izvadīšanu kaut kad sekos.