Tā dziedāja Undīne

Nu tā, Erīša vairs nav. Tas ir, nav šeit, viņš ir prom. Teica jau, ka paliek par starptautisko projektu vadītāju, ka nekur nepazudīs, ka pavisam neaizies un ka ar veselības stāvokli ar nav problēmu... bet oficiāli vai ne, bet direktors viņš vairs nav, un kaut kā to cilvēku vispār trūkst arvien vairāk... Ir cilvēki, nav cilvēku. Tik vienkārši. Privātīpašnieciskums galina nost, taču ir lietas, ko pat negrasos pieņemt ne ar sirdi, ne ar prātu. Negribas sākt to klāt nepielaišanas politiku, bet šķiet, ka citādi nemācēšu.
Sportā apdaudzīju ne tikai galvu, bet arī brilles, kopumā biju šaušalīgi aizkaitināta. Diriģēšanā arī ar spēlēšanu nekas neiet uz priekšu, lai arī vakar abus savus gabaliņus mācījos vairāk nekā stundu. Ar pašu tā saucamo diriģēšanu jeb roku vicināšanu, kur turpretim gandrīz neko nedaru, viss štokos. Angļu valodas kontroldarbs, domāju, būs normāls, kāds septiņi varbūt. Rīt bioloģijas kontroldarbs un divas stundas pie Lienītes - laime pilnīga. Klavieru skolotājai saslimusi meita, tāpēc man stundas nenotiek. Neprotu pati neko iemācīties, nezinu, kā nolikšu ieskaiti, bet nu gan jau kaut kā.
Dzīve iet uz priekšu, laiks arī kaut kā, vēl pusotra nedēļa līdz lielākai atpūtai nekā parasti. Tāpēc jāatdod dators cilvēkam, kam tas pieder, un jāiet mācīties solfedžo.