Tā dziedāja Undīne

Vakardienas lielāko daļu pavadīju Spicē un Olimpijā kopā ar mammu, cenšoties man kaut ko nopirkt. Tas daļēji izdevās. Iepirkšanās izsūca daudz spēka, unj vispār par šo procesu man daudz nav ko teikt - acīmredzot arī atmiņas ir tikušas izsūktas.
Vakarā ierados kojās, sāku izkrāmēt mantas un skatīties vienu no daudzajiem Rozamundes Pilčeres romānu ekranizējumiem, kad pēkšņi kāds zvana, paskatos - Ilona, paceļu... nu ja, Undīne kā vienmēr nav varējusi paskatīties pulkstenī un atģidusi, ka tas rāda astoņi. Tad nu es kā tāda pusjukusī skrēju uz 22. autobusa pieturu, kur man autobuss bija jāgaida 15 minūtes. Zvanīju mammai, lai histēriski pabrēktu ausī, ka mēs aizmirsām Ilonu, bet viņa neatbildēja. Tā kā arī kredīts bija nobeidzies, ieliku vienīgo karti, kam vēl bija termiņš un nauda iekšā, tāpēc mamma, kas izrādījās vakar atstājusi telefonu mašīnā, šodien nevarēja mani sazvanīt un jau domāja visdrausmīgākās domas. Cik mīļi. :D
Lai nu kā, kaut kad es arī nonācu lidostā, kur mēs kopīgi žņaudzām Pendzi, un kaut kā mums sajuka smiešanās ar raudāšana. Nu nesaprotu, kā mums tā gadījās? Mēģinājām iestāstīt viņai, ka jākāpj autobusā ar skaitli 22 un lidmašīnīti - sak, tas taču lidojošais autobuss, pa taisno aizvizinās uz Austriju! Gribējām arī uzdoties par viņas rokas bagāžu, uzkaroties kaklā, bet kaut kā nesanāca... Tagad gaidu, kad kundze ieradīsies pie sava jaunā plakanā metāla izstrādājuma, lai parunātos Skaipā, bet laikam jau nesagaidīšu, jāiet spēlēt klavieres un... mācīties solfedžo. *1. prioritāte*
Šodien man bija pilnīgā cūķa laime mūzikas literatūrā - man nelika vēlreiz spēlēt tēmas, lai būtu tempā, bet vienkārši ielika 8. Un klausīšanās vispār - klāt Rosini bija pielikts arī Vēbers. Viss, ko atcerējos, bija - viņam ir opera vāciski "Burvju strēlnieks", tur ir Maksis un Agate, un diezgan daudz kora skatu. Vēl pirms tam apskatījos tēmu nosaukumus, lai vismaz zinu kaut ko. Kad izdzirdēju kaut ko nepazīstamu 3/4, uzrakstīju - lendlers, kad izdzirdēju vīrieša balsi, kas dzied vācu valodā, uzrakstīju - Makša ārija. Domāju, vismaz puse no visa būs. Cilvēkam, kas nedēļas nogalē aizmirsis tēmu burtnīcu skolā, tas ir liels prieks.