Tā dziedāja Undīne

Protams, pie mammas skatīties neaizgāju. Reizē jūtos draņķīgi, dzirdot, kā seriāls tur iet, un mamma droši vien miegaini skatās, cenšoties neaizmigt, bet reizē saprotu, ka kaut kā pārgāja gribēšana... Tā vietā uzrakstīju bijušajam klasesbiedram no Tukuma, Matīsam, apsveicu izbijušā vārda dienā. Interesants cilvēks, man šķiet. Nē, mēs visi jau esam interesanti, taču viņš brīžam liekas pilnīgs pohchill, kā viņš pats teiktu, taču brīžam - baigais filonētājs, nudien, runā par skarbo dzīvi, par to, kā pats necieš sevi... Ai, Ziedonis, Čaks un pārējie zvēri manā nabaga pelēkajā, ūdeņainajā masā starp deniņiem tiešām vāra ziepes... vai varbūt tas ir vienkārši rudens?