Tā dziedāja Undīne

Viena nedēļas skolas diena ir beigusies. Urā! Nu, ne gluži beigusies - vēl mani gaida klavieres kādā no mīlīgajiem 4. stāva klavieru klasītēm, kā arī vācu valodas lasāmviela. Gribētos arī teikt, ka vēl tikai trīs dienas, un būšu mājās, un tomēr nē - par spīti tam, ka pārceļam savas klases ekskursiju uz trešdienas vakaru, piektdien mums tomēr jānāk uz ķīmiju, jo... nu, tā taču ir ķīmija. Hurray again!
No rīta mums stundu sarakstā bija rakstīta latviešu valoda, taču tās vietā bija vēsture - klasiskais izkrītošo stundu liktenis. Pēc tam mums stundu sarakstā bija vēl divas vēstures, taču no vienas Andžāne mūs atlaida. Šodien, man šķiet, man bija diezgan liels manvienalgs, salīdzinot ar pagājušo gadu. Kamēr Andžāne kaut ko stāstīja, es klausījos, jā, bet tai pat laikā rakstīju dienasgrāmatu, ko mums no rīta Aizupe atnesa, un taisīju tur savu mākslu, krāšļojot skolas simboliku ar zilo pildspalvu. Kad viņa man kaut ko pajautāja, es atbildēju, ka man nav ne jausmas. Vēsos pelmeņos!
Tad bija mūzlits, skatījāmies, klausījāmies Rosīni Bārddzini, pēc tam... nu ja, pēc tam bija sports. Kross. *1. prioritātes balss pasts* Tiesa, pašsajūta pat bija labāka nekā tās divas reizes, kuras savā mūžā esmu skrējusi. Bet tas arī ir loģiski - mēs (atkal skrēju un gāju solī ar Sofiju), manuprāt, noskrējām lēnāk nekā pagājušo gad. Taču man ir pat mazliet vienalga, un tā arī pateicu Edmundam - Ja gribat, varat likt man to 3, es tāpat tik ļoti necentos kā parasti, saudzēju veselību. Viņš tikai pasmīnēja un paburkšķēja - kas man tur par tādām veselības problēmām, bet vai nav vienalga - viņš jau neredzēja mani tad, kad noskrēju vecajā skolā kaut kādu tur gabalu ar 2. rezultātu starp meitenēm. Tas jau nekas, ka pēc tam es nevarēju piecelties, vemstījos un man nesa ožamo spirtu, lai es neatslēgtos. Nē, nudien, tā taču katra nesportiska skolēna ikdiena, ko jūs!
Pēc sporta - matemātika. Mācīja intervālus, jau tāpat bērnudārza tēma, izsakoties skolotājas Kriecbergas vārdiem, bet es piedevām to jau biju mācījusies divus trīs gadus atpakaļ, tāpēc viszinīgi un laimīgi atpūtos, kā vien varēju.
Tad vēl fizika - Uģis blablabla, Uģis gagaga, vārdu sakot - grāmatu un darba burtnīcu biju aizmirsusi istabā, pildījām uzdevumus kopā ar Sofiju viņas burtnīcā un diezgan ignorējām Dievbērna kungu, kurš par varītēm visu laiku kaut ko gribēja ieskaidrot. Nu, ko tur, uzdevumus, šķiet, sapratu, ceru, Uģītis ar' nav aizvainots.
Latviešu valodā daudz drukājām par šo un to, neko īpaši jaunu neuzzināju, izņemot pāris trāpīgas definīcijas, to, kas ir homoformas, to, ka jāpērk darba burtnīca un to, ka Ievai vēl bez visām dīvainībām patīk arī izdot savādas skaņas. Nu, ko tur, interesants cilvēks, vismaz atšķiras no pelēkās masas, to nevar noliegt.
Tad bija koris. Nē, nu šoreiz es tiešām nejūtos vainīga - es nezināju, ka mums tajā koncertā būs jādzied arī Sanctus Benedictus un Agnus Dei daļas, piedodiet. Un par savu lapas lasīšanu arī nespēju justies vainīga - lai ieliek man draņķīgu atzīmi eksāmenā, bet tagad es cenšos, un tas, ka tā vēl nav tik laba, kā vajadzētu, nespēj likt man justies tiešām vainīgai. Tiesa, šovakar centīšos padziedāt, lai arī nekas pārāk interesants un patīkams tas droši vien nebūs. Toties man ir jauna vieta - augstāk un arī jauna blakus sēdētāja - jauniņā no astotās. Viņai ir problēmas ar vokālu, jo viņa līdz šim nav nekur dziedājusi, izņemot solfedžo un tā, taču absolūtā dzirde un cenšanās ir foršs un arī man noderīgs savienojums, kā arī meitene šķiet jauka.
Tagad, nogurusi pēc krosa un nu jau teorētiski brīvajā vakara režīmā, sēžu pie 411., klausos mūziku un drukāju šito, kā arī cenšos sev iestāstīt, ka jāiet un kaut kas jādara. Apkārt staigā daudz dungojošu domenieku, un no klasītēm nāk jaukas, pamudinošas klavieru skaņas - ej, ej spēlēt, tu mazā melnbalto taustiņu analfabēte, nāpslis tāds!