29.

Viena nedēļas skolas diena ir beigusies. Urā! Nu, ne gluži beigusies - vēl mani gaida klavieres kādā no mīlīgajiem 4. stāva klavieru klasītēm, kā arī vācu valodas lasāmviela. Gribētos arī teikt, ka vēl tikai trīs dienas, un būšu mājās, un tomēr nē - par spīti tam, ka pārceļam savas klases ekskursiju uz trešdienas vakaru, piektdien mums tomēr jānāk uz ķīmiju, jo... nu, tā taču ir ķīmija. Hurray again!
No rīta mums stundu sarakstā bija rakstīta latviešu valoda, taču tās vietā bija vēsture - klasiskais izkrītošo stundu liktenis. Pēc tam mums stundu sarakstā bija vēl divas vēstures, taču no vienas Andžāne mūs atlaida. Šodien, man šķiet, man bija diezgan liels manvienalgs, salīdzinot ar pagājušo gadu. Kamēr Andžāne kaut ko stāstīja, es klausījos, jā, bet tai pat laikā rakstīju dienasgrāmatu, ko mums no rīta Aizupe atnesa, un taisīju tur savu mākslu, krāšļojot skolas simboliku ar zilo pildspalvu. Kad viņa man kaut ko pajautāja, es atbildēju, ka man nav ne jausmas. Vēsos pelmeņos!
Tad bija mūzlits, skatījāmies, klausījāmies Rosīni Bārddzini, pēc tam... nu ja, pēc tam bija sports. Kross. *1. prioritātes balss pasts* Tiesa, pašsajūta pat bija labāka nekā tās divas reizes, kuras savā mūžā esmu skrējusi. Bet tas arī ir loģiski - mēs (atkal skrēju un gāju solī ar Sofiju), manuprāt, noskrējām lēnāk nekā pagājušo gad. Taču man ir pat mazliet vienalga, un tā arī pateicu Edmundam - Ja gribat, varat likt man to 3, es tāpat tik ļoti necentos kā parasti, saudzēju veselību. Viņš tikai pasmīnēja un paburkšķēja - kas man tur par tādām veselības problēmām, bet vai nav vienalga - viņš jau neredzēja mani tad, kad noskrēju vecajā skolā kaut kādu tur gabalu ar 2. rezultātu starp meitenēm. Tas jau nekas, ka pēc tam es nevarēju piecelties, vemstījos un man nesa ožamo spirtu, lai es neatslēgtos. Nē, nudien, tā taču katra nesportiska skolēna ikdiena, ko jūs!
Pēc sporta - matemātika. Mācīja intervālus, jau tāpat bērnudārza tēma, izsakoties skolotājas Kriecbergas vārdiem, bet es piedevām to jau biju mācījusies divus trīs gadus atpakaļ, tāpēc viszinīgi un laimīgi atpūtos, kā vien varēju.
Tad vēl fizika - Uģis blablabla, Uģis gagaga, vārdu sakot - grāmatu un darba burtnīcu biju aizmirsusi istabā, pildījām uzdevumus kopā ar Sofiju viņas burtnīcā un diezgan ignorējām Dievbērna kungu, kurš par varītēm visu laiku kaut ko gribēja ieskaidrot. Nu, ko tur, uzdevumus, šķiet, sapratu, ceru, Uģītis ar' nav aizvainots.
Latviešu valodā daudz drukājām par šo un to, neko īpaši jaunu neuzzināju, izņemot pāris trāpīgas definīcijas, to, kas ir homoformas, to, ka jāpērk darba burtnīca un to, ka Ievai vēl bez visām dīvainībām patīk arī izdot savādas skaņas. Nu, ko tur, interesants cilvēks, vismaz atšķiras no pelēkās masas, to nevar noliegt.
Tad bija koris. Nē, nu šoreiz es tiešām nejūtos vainīga - es nezināju, ka mums tajā koncertā būs jādzied arī Sanctus Benedictus un Agnus Dei daļas, piedodiet. Un par savu lapas lasīšanu arī nespēju justies vainīga - lai ieliek man draņķīgu atzīmi eksāmenā, bet tagad es cenšos, un tas, ka tā vēl nav tik laba, kā vajadzētu, nespēj likt man justies tiešām vainīgai. Tiesa, šovakar centīšos padziedāt, lai arī nekas pārāk interesants un patīkams tas droši vien nebūs. Toties man ir jauna vieta - augstāk un arī jauna blakus sēdētāja - jauniņā no astotās. Viņai ir problēmas ar vokālu, jo viņa līdz šim nav nekur dziedājusi, izņemot solfedžo un tā, taču absolūtā dzirde un cenšanās ir foršs un arī man noderīgs savienojums, kā arī meitene šķiet jauka.
Tagad, nogurusi pēc krosa un nu jau teorētiski brīvajā vakara režīmā, sēžu pie 411., klausos mūziku un drukāju šito, kā arī cenšos sev iestāstīt, ka jāiet un kaut kas jādara. Apkārt staigā daudz dungojošu domenieku, un no klasītēm nāk jaukas, pamudinošas klavieru skaņas - ej, ej spēlēt, tu mazā melnbalto taustiņu analfabēte, nāpslis tāds!

Comments

VĒSOS PELMEŅOS! :D :D :D Šitas teicieniņš aizgājis.. Ak, 5. jūlijs.. Māris - sapņu tēls, vienreiz tik tad redzēts un laikam uz ielas vairs neatpazītu, tāpat kā viņš mani. Bet šitas ir viņa teiciens. Prieks, ka pielipis, bet ceru, ka Andžānei tā arī neatbildēji.. Pietika droši vien ar "nav ne jausmas". :D Kāda bija viņas reakcija?
Par kori - lai iet ****.
Ak, Uģis.. Mīliet viņu. :)
Jā, šitais aiziet tikpat ātri kā karstas bliņas, tas tiesa. :D Māra teiciens? Ja varētu satikt, to tagad izdarītu un iedotu viņam par šito kādu pelmeni. Nē, pietika ar "mannavnejausmas"
Andžāne: tā, tagad katrs pastāstīs kaut ko no šī gada tēmām, ko mācīsimies... Neko nešķirstām... Tā, nu, sāksim ar Undīni. *Mirklis klusuma*
Undīne: Ja godīgi, tad pašlaik man nav ne jausmas.
A: Neko nezini?
U: Neko.
A: Tiešām neko?
U: Nekoneko.
A: Nu ko, tad - Sofija?
S: Man tāpat kā Undīnei.
Vēlāk jau man arī aizgāja. Nevarēja taču, ātri apskatot tās tēmas, kaut ko uzreiz izgudrot, bet vēlāk atcerējos par latvju strēlniekiem, "Dvēseļu puteni", ekonomiskajām krīzēm (nabaga vācu marka) un blāblāblā.
Jā, man tagad korī vismaz ir blakussēdētāja ar absolūto, mans nošu automāts, un es - viņas vokāls (ha, ha), jo meitene, lai arī mācījusies Mediņos un visādi citādi mūziķe riktīgā, nav dziedājusi nekur, izņemot solfedžo, tāpēc viņai ir šausmīga pārelpa un viss kas cits, bet tas jau nav tik svarīgi, lai, kā to darīja viņas solo skolotāja, pirmajā stundā viņu noliktu un teiktu, ka viņai nekas nesanāk un lai necer kādreiz kļūt par dziedātāju. Labi, nav svarīgi.
Jā, Uģis, ai, Uģis... Mīlam, mīlam un necienām, bet mīlam.
Kura ir tā maita, kas nolika? Da momentā sprāgstvielas uz mājām!!!
Rudīte Zariņa laikam. Bet viņai laikam esot bijis dikti draņķīgs garīgais. Taču tas nav pietiekami labs attaisnojums tam, ka viņa izbiedēja to nabaga meiteni viņas pirmajā stundā tā, ka tagad viņai bail iet uz nākamajām solo stundām.

February 2011

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728     
Powered by Sviesta Ciba