Tā dziedāja Undīne

Šodien bija... interesanta. Matemātikā viss bija labi, literatūrā mums lika rakstīt kd nevis par cittautu folkloru, par ko vakarvakarā biju mācījusies, klanot galvu un jau klusi krācot, bet gan par eposiem, par kuriem kaut ko zināju diezgan miglaini, bet man bija diezgan vienalga. Sākām lasīt Lāčplēsi, vēl pēc tam kādu pusstundu domāju rīmēs. Solfedžo man patika (!?!). Dabūju 8 ar krustu par ak. sec. un vēl jaukiņi nodziedāju vingrinājumu. Mājasdarbs arī man bija kaut kāds uzrakstīts. Nabaga Gustavs gan dabūja ciest no Vanagas interesantajām piezīmēm, kas šoreiz bija pat pārāk tiešas ("Varbūt tev vajadzētu aiziet uztaisīt pārbaudes galvai?"), un Lienīte no viena vakara Undīnes un Gerdas mini izklaidēm ar trijstūri uztaisīja īstu eposu ar Undīņu istabu kā lielo tautas ienaidnieku. Bet man tas pārāk neinteresēja - galu galā ES ar to džeza trijstūri nedarīju neko.
Vācu valodā dabūju 9 par Los vārdiem - pa reizei vēl varu sajusties kā teicamniece. Otrajā stundā rakstījām anonīmos klasesbiedru raksturojumus. Man, cik atceros, tika - temperamentīga, runātīga, ūbergudra, agresīva, draudzīga. Vismaz kas jauns par sevi.
Korī dziedam Vic Nees ciklu. Garīgs, bet nedaudz moderns. Man patīk. Tagad sēžu augšējā rindā. Nepierasti. Bet Aira, par laimīgu brīnumu, vēl nav neko lamājusies konkrēti uz manu rajonu.
Klavierēs jārukā cītīgi, bet kaukā nesanāk. Ieskaiti laikam likšu tikai pēc brīvlaika pirmajā nedēļā.
Tagad sēžu atkal uz gultas gaitenī, gaidu, kad Sofija man atsūtīs darbu, lai varu apskatīties, ko viņa tur sameistarojusi. Mirta, slinkais āpsis. Un ēst gribas.